25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 11
Mēs visi savā dzīvē esam saskārušies ar nāvi, un sevišķi smagi ir tajā gadījumā, kad aizgājušais ir mūsu tuvinieks. Tuva cilvēka zaudējums atstāj tukšuma sajūtu un stipras sāpes. Cilvēks, kurš piedzīvojis zaudējumu, cenšas tikt galā ar šo pieredzi, un, iespējams, ar laiku adaptējas jaunajai realitātei.
Kā tika solīts iepriekšējā rakstā par vecāku kontroli virtuālajā vidē, biedrība Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija turpina izglītojoši informatīvu rakstu sēriju par dažādām ar digitālo ierīču lietošanu saistītām tēmām.
Katru dienu vecāki, rūpējas par savu bērnu drošību un komfortu, attīsta dažādas prasmes, ar savu piemēru ieaudzina vērtības un izglīto par dažādām tēmām.
Šodien gribam aktualizēt vienu no ļoti smagām tēmām - tā ir saruna ar bērniem par nāvi. Raksts nebūs par ierastajiem tematiem kā sērot un pieņemt nāvi. Šoreiz gribam sagatavot lasītājus apspriest arī pavisam netipiskus, bet mūsdienās aktuālus jautājumus par nāves tēmu.
Atvadoties no mīļajiem, mēs parasti gādājām par viņa atstātajām mantām, mīļlietām un visu citu, ko aizgājējs atstājis šajā pasaulē. Domājam, ko darīt ar gadu gaitā uzkrātām svētku kartiņām, apģērbu, traukiem un citām lietām. Mūsdienās katrs cilvēks paralēli fiziskajam pienesumam, atstāj mantojumu arī digitālajā telpā. Tāpat kā mēs, skrienot pa pludmali, atstājam pēdas smiltīs un mums ir iespēja noglabāt atmiņas par saviem tuviniekiem. Tāpat jebkurš cilvēks, kurš kaut reizi ir reģistrējies kādā digitālā vai sociālajā platformā un mijiedarbojies ar citiem, aiz sevis atstāj digitālu nospiedumu, kurš tiek saglabāts tīmekļa mūžībā. Tas var būt viens profils, komentārs vai diskusija, bet digitālās pēdas var iestiepties arī ilggadējos foto, video un teksta memuāros.
Dzīves laikā cilvēki reti domā par šādām lietām, jo nāve mūs biedē, un mēs nevēlamies domāt par to, kas mūs biedē. Lai par to domātu, ir nepieciešama drosme un brīvais laiks, bet mūsdienu steidzīgais ikdienas ritms un n-to lomu (vecāks, bērns, vīrs, sieva utt.) izpilde to vienkārši liedz. Tomēr piespiediet sevi tagad iedomāties sekojošu situāciju - katrs no mums uz doto brīdi ir ne tikai vecāks, bet arī bērns saviem vecākiem. Kā Jums šķiet, vai Jums ir tiesības zināt par Jūsu vecāku digitālo mantojumu? Un vai vēlaties zināt, ko ar to darīt? Atbilde, šķiet, ir apstiprinoša, tomēr, domājot par digitālo mantojumu, rodas papildus jautājumi:
♦ Vai esat runājuši ar saviem vecākiem par to, ko darīt ar viņu digitālo mantojumu?
♦ Vai esat domājuši par savu digitālo mantojumu, ko atstāsiet saviem bērniem?
♦ Vai esat runājuši ar saviem bērniem par to, kā viņiem rīkoties ar Jūsu digitālo nastu?
Katra kibertelpa paredz tikai trīs iespējas, kā rīkoties ar digitālo mantojumu:
1. Iespēja – dati tiek dzēsti. Tas var notikt automātiski, kad platformas administrācija saņem informāciju par lietotāja nāvi (piemēram, Facebook iestatījumos pat var norādīt iespēju dzēsts kontu pēc lietotāja nāves) vai radinieks var nodzēst datus, ar nosacījumu, ka viņam ir piekļuve (lietotājvārds un parole).
2. Iespēja – dati tiek izmantoti. Tuvs cilvēks vai pati administrācija var turpināt uzturēt digitālā mantojuma funkcionēšanu (Piemēram, Facebook iestatījumos var norādīt kontaktpersonu, kura atbild par profila dzīvi pēc lietotāja nāves un tad viņš var piekrist pildīt noteiktas funkcijas profilā un turpināt to uzturēt). Šajā gadījumā digitālā informācija (piemēram, profils) kļūst par īpašu memoriālu – piemiņas vietu, kur var atgriezties un piedzīvot emocijas un atmiņas.
3. Iespēja – atstāt visu “pašplūsmā”, dati kibervidē funkcionē patstāvīgi. Gadījumā, kad neviens nespēj vai nav informējis kibertelpas administrāciju par lietotāja nāvi, un tuviniekiem nav piekļuves lietotāja profilam, vienīgais, ko var darīt, ir novērot saglabāto informāciju. Šajā gadījumā tuviniekiem un paziņām var būt sāpīgi redzēt mirušā drauga vai ģimenes locekļa profilu. Papildus rodas risks, ka šos datus var izmantot noziedzīgos nolūkos.
Katrai iespējai ir savas priekšrocības un trūkumi, tomēr katram no mums ir tiesības informēt tuviniekus par to, kādas darbības tiek sagaidītas, pretējā gadījumā viņi lēmumu pieņems paši. Ja tomēr pēc visas saņemtās informācijas Jūs nolēmāt neatstāt visu pašplūsmā, bet apspriest šo tēmu ar tuviniekiem, pirms sarunas vēlams pārdomāt dažus aspektus:
- Īstais laiks sarunai par šo tēmu ir tad, kad Jūs jūtaties gatavs runāt par to, nevis tad, kad Jūsu bērns sasniegs noteiktu vecumu, vai Jūsu vecāki būs piemērotā noskaņojumā.
- Jau pirms sarunas jābūt pieņemtam lēmumam par vēlamajām darbībām saistībā ar digitālo mantojumu.
- Lai vēlmes tiktu sadzirdētas, jānotiek nopietnai sarunai. Jokot par šo tēmu ir neētiski. Savas vēlmes ir ieteicams atkārtot vairākas reizes, jo cilvēki mēdz aizmirst.
- Pirms nodrošiniet datus piekļuvei savām sociālajām platformām, pārliecinieties, ka Jūsu digitālajā mantojumā nav informācijas, ar kuru nevēlaties dalīties.
- Ja tomēr tiks pieņemts lēmums par digitālas informācijas uzturēšanu pēc nāvēs, tad vēlams apspriest, kādā veidā par nāves faktu tiks paziņots pārējiem sekotājiem. Tas ir nepieciešams, lai neizveidotos situācija, ka lietotāji apsveic dzimšanas dienā cilvēku, kurš jau sen ir miris.
Mazliet dīvaini ir runāt par nāvi, kad ļoti gribas dzīvot, bet tā ir mūsu realitāte - tāpat kā cilvēka ienākšana šajā pasaulē, tāpat arī aiziešana ir dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ja iepriekšējās paaudzes lielākoties rūpējās par to, kā nodot no paaudzes uz paaudzi foto albumu kalnus, tad šobrīd mēs runājam par digitālo mantojumu, ko mēs veidojam savas dzīves laikā, par “digitālajiem nospiedumiem”, kas paliks mūsu bērniem, vīriem, sievām, vecākiem, ģimenei un citiem tuviniekiem.
Asociācija aicina visiem rūpīgāk domāt par to, kā atbilstošāk “apglabāt” un atvadīties no savas digitālās vēstures.
Atliek vien uzdot jums jautājumu - Kāda ir jūsu pieredze un domas par šo tēmu?
Vairāk par šo tēmu - https://kiberprats.lv/raksti/nave-kibervide-vai-digitala-nemirstiba/
Biedrība Latvijas Kiberpsiholoģijas asociācija
Foto: pexels.com
Izmantotie avoti: