23.04 10:00-12:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 12
Digitālā satura radītāja Kristīne Beitika pirms pāris mēnešiem kļuvusi par māmiņu savai pirmdzimtajai mazulītei, meitiņai Elizabetei. Sarunā ar Māmiņu Klubu viņa atzīst, ka bērniņa nākšana pasaulē viņas dzīvei piešķīrusi pavisam citu vērtību.
Mazulis piesakās tad, kad ir īstais laiks
Bērniņš Kristīnes un viņas vīra dzīvē gan nav nācis viegli. “Izrādās, tikt pie bērniņa nav tik vienkārši,” saka viņa, piebilstot, ka ar vīru secinājuši, ka nevajadzējis šo lēmumu tik ilgi atlikt, bet gan sākt darīt jau ātrāk. Pēc tam, kad bērniņš nav uzreiz pieteicies, Kristīne devusies pie ārsta, pāris mēģinājis gadu, tad pagājis vēl viens gads, vēl, pa šo laiku nomainīti vairāki ārsti, un jau piemeklējusi nolemtības sajūta.
“Manī tomēr visu laiku bija ticība, ka noteikti būs un izdosies. Man ļoti palīdzēja psihoterapija, jo pēc trīs terapeitu maiņas beidzot atradu savējo. Sapratu, ka jāmaina arī ginekologs,” par ceļu līdz bērniņam stāsta Kristīne, sakot, ka pastāv arī termins “psiholoģiskā neauglība”. Kas tieši palīdzējis tikt pie bērniņa, Kristīne atzīst, ka nezinot, taču atgādina visiem sen zināmo teicienu, ka viss notiek tad, kad tam jānotiek. “Tagad tiešām saprotu, ka nav labāka laika. Tad, kad Elizabete ienāca mūsu dzīvē, es biju savā labākajā formā gan emocionāli, gan finansiāli, gan arī fiziski. Viss bija sakārtojies tā, ka esam tam gatavi,” stāsta Kristīne. Mazulīte mainījusi viņu līdzšinējo dzīvi jau no pirmajiem mēnešiem, kad atradusies vēderā, un, kā saka pati Kristīne, šobrīd viņu ģimenē ir jauns priekšnieks.
VISU SARUNU SKATIES ŠEIT
Kristīnes dzemdību stāsts
Kristīne ļoti rūpīgi gatavojusies dzemdībām, klausoties dažādas lekcijas, taču vienubrīd sapratusi, ka to viņai ir par daudz, tāpēc ķērusies pie grāmatu lasīšanas, klausījusies citu dzemdību stāstus. Arī tos kādā brīdī viņa vairs nav spējusi klausīties, tāpēc sākusi vairāk ieklausīties sevī, jo secinājusi, ka apkārtējās informācijas ir par daudz. “Ļoti labs lēmums bija sadarboties ar dūlu, jo nāca ļoti daudz informācijas, tāpēc vairs nezināju, kas der man. Dūla mani nomierināja, pastāstīja, kam gatavoties, ieteica slēgt līgumu ar vecmāti, savedot kopā ar brīnišķīgu vecmāti,” atceras Kristīne, piebilstot, ka līguma slēgšana bijis ļoti labs lēmums, ņemot vērā, ka dienā, kad pasaulē nāca Elizabete, Ogres dzemdību namā piedzimis rekordliels bērniņu skaits.
Stāstot par savu dzemdību pieredzi, Kristīne teic, ka, neskatoties pat uz to, ka tās bija 15 stundu garas, viņa tam bijusi fiziski un morāli ļoti sagatavojusies. “Es priecājos par savu pieredzi, jo tā bija ļoti harmoniska. Dzīve ir ļoti reāla, bet šis bija maģisks brīnums. Es tajā brīdī piedzimu par cilvēku,” stāsta viņa, sakot, ka neizskaidrojamā pilnības sajūta un eiforija gan beigusies otrajā dienā pēc dzemdībām, kad ārste paziņojusi, ka slimnīcā būs jāuzkavējas ilgāk.
Izspoguļojas vājās vietas
Kristīne atzīst, ka nav gaidījusi, ka līdz ar bērniņa ienākšanu dzīvē tik ļoti izspoguļosies viņas vājās vietas. “Kādreiz es tās apraku ar darbaholismu, sportu, treniņiem, pasākumiem. Tagad esmu palikusi mājās viena ar mazuli, un man ir daudz laika sajust savas traumas,” atklāta ar Kristīne.
Viņa stāsta, ka tas bijis mokošākais jau sākot ar grūtniecības pirmo trimestri, kas viņai bijis psiholoģiski ļoti grūts, tāpēc terapiju turpinājusi līdz par grūtniecības 8.mēnesim. Tagad Kristīne terapiju atsākusi, jo apjautusi, ka savādāk nespēj. “Jau pēc pirmās nakts, kad nebiju izgulējusies, sapratu, ka vairs neesmu tā “es”, tāpēc šobrīd visu prioretizēju. Var stāvēt netīri trauki, es varu uzticēt savai mammai kādu mājas soli, pieņemšu palīdzību, pasauksim PEP mammu vai veltīšu stundu fizioterapijai, lai tikai izturētu dienu. Šobrīd viss, ko man gribās un kam veltu laiku, ir lai Elizabete būtu paēdusi, un mēs abas būtu mierā,” par būšanu mammas lomā atklāti stāsta Kristīne.