Terēze adaptējas bērnudārzā

Manai meitai vieta bērnudārzā, kurā viņa atradās rindā, vispār nebija sagaidāma šajā mācību gadā, bet te pēkšņi vasaras sākumā saņēmām uzaicinājumu, ka tomēr, daudziem vecākiem izbraucot no valsts un citu iemeslu dēļ, vieta atbrīvojusies manai princesei. It kā priecīga ziņa, taču man ar domu, ka meitiņa uzsāks patstāvīgāku dzīvi, vajadzēja aprast. 

Terēzei oktobrī būs 3 gadi. Viņa nekad nebija palikusi ar svešiem cilvēkiem-ne ar kādu no manām draudzenēm, ne algotām auklītēm, ne kā savādāk. Pat pie omes ir palikusi uz pāris stundām uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes. Pa nakti tikai kopā ar vecākiem vai, kad es neesmu bijusi Latvijā, tad ar tēti. Riktīga mājas meitene, lolota, mīlēta un sargāta. Un te man bija jāpieņem doma, ka viņa ies ārpus mūsu radītās pasaules, ar svešiem bērniem, kas nāk no visdažādākajām ģimenēm, ar audzinātājām, kas bieži vien nemaz nav tik mīļas un jaukas, kā attēlo žurnālos un tv pārraidēs:), jāpieņem doma, ka viņa gulēs svešā gultiņā bez mammas tuvuma. Izklausās pazīstami? Visādas šausmu lietas bez maz vai pirmajās dienās izdomāju:D Taču tad sāku atsaukt atmiņā savu lielo bērnu bērnudārzu gaitas un secināju, ka ar dažiem gan izņēmumiem tas laiks bija feins! Vidējais puika vispār bērnudārzu sāka apmeklēt pusotra gada vecumā bez lieliem kreņķiem un raudām. Bieži arī mainīja tos gan dzīvesvietas, gan darba vietu maiņu dēļ, un visur viņš kaut kā viegli pielāgojās.

Tad nu pa vasaru man bija laiks emocionāli apsvērt, pieņemt un pielāgoties jaunajai situācijai, kā arī iemācīt Terēzi pašai pilnībā tikt galā ar apģērbšanos, tualetes apmeklējumiem utt. Viņa to visu jau darīja, bet pa vasaru īpašu vērību pievērsu sīkajām detaļām-aizpogāšanai, jo mums ir arī jaciņas ar pogām,  pareizai kurpju uzaušanai-bieži vien kurpītes "skatās" uz nepareizo pusi:) Tāpat mācīju viņu pareizi un rūpīgi pašai noslaucīties pēc tualetes. Un vissvarīgākais-runāju, stāstīju par bērnudārzu, par audzinātājām. Teicu, ka arī viņai būs savas skolotājas kā brāļiem. Stāstīju, ka būs jauni draugi, ar kuriem iet spēlēties rotaļu laukumā, krāsot un līmēt. Bieži aizbraucām arī uz bērnudārza rotaļu laukumu, lai iepazītos ar teritoriju, ar pašu ēku (no ārpuse). Vienmēr, kad braucām uz  to pusi, kur b/d, Terēze noteica:"Te es nākšu pie draugiem":) Gatavoju viņu bērnudārzam, īsāk sakot.

Un tad jau pirmais septembris bija klāt! Mammai uztraukums, protams, daudz lielāks kā meitiņai, jo Terēze pucējās ar prieku uz saviem svētkiem-pirmo dienu bērnudārzā.. Tur iepazināmies ar vienu no audzinātājām, ar citiem bērniem, vecākiem. Mēs drīkstējām palikt kopā ar bērniem, ko arī daudzi vecāki izmantoja. Uzkavējāmies b/d apmēram 2 stundas, kur meita paspēlējās ar mantām, rādīja man grāmatiņas, izvēlējās sev gultiņu un skapīti ar peles zīmējumu. Īsumā-viss bija labi un jauki. Ar nevienu gan nerunāja,kaut citi bērni centās uzsākt rotaļāšanos. Terēze gan neatbildēja. taču kopumā diena patika. Omai pa telefonu stāstīja, ka esot bijis viss labi.

Nākamajā dienā, 02.09., atkal vedu uz bērnudārzu. Biju domājusi, ka varēšu palikt ar meitu kopā, taču audzinātāja tā veiksmīgi atvēra durvis, ielaida meitu pa priekšu un, verot durvis ciet, iečukstēja "šodien tikai bērni":) Terēze pat nesaprata, ka es nebūšu. Nolēmu, ka nevēršu durvis un nesaukšu "attā", citādi nebūs labi. Ar trīcošu sirdi pati braucu prom un visu laiku domāju, kā viņai tur iet. Uztraucos ļoti, ļoti. Tās mammas, kas nekad iepriekš bērnu nav nekur atstājušas, sapratīs. Nu dikti jau nu pati pārdzīvoju. Pēc 3 stundām, kad bērnudārzā tuvojās pusdienas laiks, braucu meitai pakaļ. Ieraudzījusi mani, lēnām pienāca, apķērās ap kaklu un klusu, klusu raudāja un caur aizturētām elsām jautāja: "Kur Tu biji"? Sapratu, cik ļoti viņa ir gaidījusi, uztraukusies, baiļojusies. Actiņas bija sarkanas, sarkanas ar aizturētām asarām. Un tad abas kopā sākām raudāt...Kā tajā dziesmā "raudāja māte, raudāja meita".. Nu traks tas brīdis bija, taču tad saņēmos un skaidroju, ka, redz, kamēr Tu paspēlējies, mamma bija darīšanās, un nu mēs atkal esam kopā. Bet sapratu, ka viņa nebija visu laiku raudājusi, bet gan turējusies, cietusies un tad, nonākot drošībā pie manis, slūžas bija vaļā. Nu ļoti emocionāli tas bija. Todien Terēze dikti sargāja mani-ja pazudu no redzesloka, uzreiz sauca pilnā balsī "mamm, mamm". Īpaši daudz todien viņu ņēmu klēpī, mīļoju. Un ik pa laikam atgādināju, ka bd ir forša lieta, ka tur ir draugi, taču viņa atkārtoja, ka vairs tur neies.

Pa vidam atkal bija divas brīvdienas, kuru laikā meita saņēma drosmi iet uz bērnudārzu, kaut gan minēja, ka tikai kopā ar mani.

05.09.  Raiti noģērbāmies, saveidoju matus, ievedu grupiņā, un sākās tracis. Meita burtiski rāvās prom no audzinātājas, kas viņu turēja piespiestu sev klāt, kliedza, raudāja, taču es, izgājusi laukā pa durvīm, piegāju pie loga un rādīju gaisa bučas, un tad bērns it kā nomierinājās. Pirms gulētiešanas izņēmu. Man teica, ka neesot ne raudājusi, neko, tikai pati savā nodabā spēlējusies. Arī neizskatījās raudājusi.

0.6.09. No rīta bērns drusku paraud, pirms ieiet grupiņā, taču tad "savācas", pagriežas pret mani, nobučo un lēnām aiziet, turot rokās savu draugu lācīti, kas ir Anglijas karalienes sarga prototips. Bez tā viņa nekur, jo tas ir viņas sargs, viņas mierinājums un atgādinājums par mājām. Vēl joprojām ne ar vienu nerunā, nespēlējas. Tikai pati savā nodabā. Vakarā atkal atkārto, ka uz b/d negribot iet. Bet īpašas izmaiņas viņas uzvedībā nenovēroju. Nav nekādu histēriju vai raudulīguma. 

07.09. No rīta raud. Negrib iet uz bērnudārzu, taču saģērbjamies, mīļi runājot un bez lielas steigas, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Pagaidām, kamēr sapņu darbs nav atrasts, varu tā atļauties. Nemitīgi atkārtoju par jaunajām mantām, par superīgo rotaļu laukumu. Vēl salasām dārzā ābolus, ko aizvest uz grupiņu, un asaras pazūd palēnām. Ieejot bd, jautā, vai palikšu. Laikam cer, ka šodien kaut kas būs mainījies:) Taču šodien ir pavisam īpaša diena, jo Terēze pirmo reizi paliks uz diendusu. Atvadāmies priecīgi, jo audzinātāja sola, ka uzreiz pēc brokastīm ies laukā uz rotaļu laukumu, un tas nu meitiņai ļoti patīk. Uzreiz pēc diendusas esmu pakaļ. Ilgi neesot varējusi aizmigt. Taču tas noteikti tāpēc, ka mājās Terēze diendusu guļ ļoti reti-tikai ja gadās būt ceļā automašīnā, ja ir ļoooti liels nogurums un ja brauc ar velo-tad, jā, guļ, bet citādi diendusa un Terēze ir divi atšķirigi jēdzieni:) Taču bērnudārzā pēc pasakas izlasīšanas pati sevi esot iemidzinājusi, pabāžot galvu zem segas un dziedot. Vakarā gan saka, ka uz b/d neiešot, jo "tur puikas skatās":D Kāpēc tieši puikas viņu uztrauc, nesaprotu, jo mājās taču ir brāļi, nekas jauns tas nav.

08.09. Rīta cēliens atkal tāds pats-nesteidzīgi sapucējamies, izrunājam dienas gaitas. Viņa ļoti grib būt informēta, ko darīšu es, kamēr pati bērnudārzā. Pēc diendusas bērnu atvedu mājās. Saku, ka vakarā bērnudārzā ir sapulce, uz kuru viņa grasās man iet līdzi. Vakarā atgriezusies no sapulces, to tik vien dzirdu, ka arī gribot iet uz b/d. Kolosāli!

09.09. Brīvdiena! Terēze var nekur neiet. Tāpat pēc superīgajām brīvdienām ar garajiem velomaršrutiem brīvu paņemam arī pirmdienu. Pa nedēļas vidu trīs dienas meita noiet bērnudārzā bez īpašas aizķeršanās-ne raudot, ne niķojoties, bet arī īpašu sajūsmu neizrādot. Sak, "ja jāiet,- jāiet". 

Nākamā nedēļas nogale ir brāļa dzimšanas diena, kur pavisam apaukstējamies, tāpēc no 19. līdz 21. ieskaitot meita paliek mājās, lai lielāko iesnu laiks nebūtu jāpavada kopā ar citiem bērniem un iekštelpās. Tā vietā cenšamies vairāk laika pavadīt savā dārzā, pūšot ziepju burbuļus. Vakar, 22.09. Terēze uz b/d iet ar lielu prieku. Nemaz neieminas, ka nevēlas vai ka kaut kas nepatīk. Un vakarā izņemot viņu, dzirdu: "bērnudārzā gribu palikt visu laiku":) Mani priecē, ka adaptācijas periods tomēr ir bijis īss. Bērns pieņem gan audzinātājas, gan citus bērnus, gan jauno sistēmu. Taču ir viens bet! Vēl joprojām viņa nerunā. Ar citiem bērniem pavisam ne, ar audzinātājām nu jau sākusi vismaz pa vienam vārdam izteikt "jā, nē, skaties utt." Bet vairak gan nē. Man pat audzinātājas jautāja, vai viņa runā?:) Protams, ka runā. Runā pilniem, saliktiem teikumiem. Runā tik daudz, ka citreiz ir par daudz:) Acīmredzot, pilnīgi droša vēl nejūtas. Bet domāju, ka arī tas mainīsies tuvāko nedēļu laikā. 

Un arī pati esmu pieņēmusi, ka meita ir liela. Vismaz tik liela, lai kaut kur atrastos arī bez manas klātbūtnes. Kaut arī dziļākajā būtībā uzskatu, ka mājas, mammas un tēva, un pārējo ģimenes locekļu tuvums ir labākais, ko mēs spējam saviem bērniem dot, tāpat arī uzskatu, ka bd apmācībā nav nekā tāda, ko nespētu nodrošināt es pati, tad  tomēr pirmsskolas iestāde ir vieta, kur droši savu bērnu atstāt, kamēr pats dodies savās darba gaitās. Protams, ja paveicās. Un man šķiet, ka mums ir paveicies gan ar audzinātājām, gan ar lielāko daļu citu bērnu vecākiem un pašiem mazajiem!