Mana vecākā atvase ir ar spēcīgu raksturu un sabiedrībā savas asaras un vājumu neizrāda, taču nedēļas nogalē piedzīvoju kaut ko pavisam sāpīgu.
Meitas bērnudārza grupiņas biedriem tagad sācies dzimšanas dienu maratons, kas nozīmē, ka regulāri saņemam uzaicinājumus uz ballītēm. Te puišiem, te meitenēm. Bet tam īsti nav nozīmes.
Pagājušajās brīvdienās devāmies uz kārtējo dzimšanas dienas ballīti pie grupiņas biedra, kuru meita gaidīja ar lielu nepacietību. Dāvana sagatavota, izpētīts, kur norisināsies ballīte, tērps arī jau sagatavots. Jau mājās vienojāmies, ka aizvedīšu viņu uz ballīti un uz noteiktā laika beigām atbraukšu pakaļ, jo svinību telpa salīdzinoši maziņa, būs tikai grupiņas biedri, visus pieskatīs jubilāra mamma. Meita, protams, piekrita, jo liela taču. Neies ballēties, mammai turoties brunčos.
Ierodoties balītē, sarunāju ar jubilāra vecākiem, ka vēlāk ballētājai aizbraukšu pakaļ. Redzēju tāpat rīkojamies arī pārējos vecākus.
Neko ļaunu nedomādama, šīs dažas stundas veltīju, lai sakoptu māju, iepirktu sadzīves preces. Kad pienāca noteiktais laiks, neko ļaunu nedomādama, devos pakaļ meitai. Bet ko es tur redzēju? Mana pašpārliecinātā meita sēž ar asarām acīs un nākot man pretī, skaļi paziņo, ka šī ir vissliktākā ballīte viņas mūžā. Jubilāra vecāki bija tik ļoti nodarbināti ar sevi, ka pat nepamanīja, ka esmu ieradusies pakaļ bērnam, dodamies projām, un tā arī aizbraucām, neatvadoties un nenoskaidrojot vecāku viedokli par notikušo.
Mājās visu pārrunājot ar meitu, no asarām spēju izlobīt vien atsevišķus notikumus – puikas metušas viņai ar bumbām, grūduši bumbu baseinā, lai gan viņa teikusi, lai tā nedara. Kad vaicāju, ko gan teica Kārļa tētis un mamma, saņēmu atbildi, ka viņi sēdēja pie galda un ēda.
Protams, ka jūtos vainīga un turpmāk man būs mācība, ka ballītes vietā jāpaliek arī pašai, lai uzraudzītu tur notiekošo. Protams, ja vien meita vēl gribēs kādreiz doties uz kādu ballīti. Taču savdabīgi šķiet, ka jubilāra vecāki nereaģē uz to, ka kāds bērns raud un neaizrāda citiem. Protams, gribas būt labam, pozitīvam tēlam, taču vismaz man nebūtu nekādu problēmu aizrādīt kādam no ballītes viesiem, lai viņš neapbižo citus un ņem vērā, ka viņam nepatīk, ja viņu grūž bumbu baseinā.
Vēl priekš puiku mammām: būsim iejūtīgas, kad mūsu dēli raud, lai viņi arī iemācās, ka otrs jāpažēlo. Kā gan citādi viņi iemācīsies līdzjūtību? (Bet arī paslavēsim, kad viņi neraud.)
Paša bērns mums jau vienmēr mīļākais, bet domāju puikas tiešām nedomāja neko ļaunu, tikai dauzījās. Tavā vietā tā arī savam bērnam paskaidrotu, lai nedomā, ka bērni tā no ļauna prāta. Bet piekritīšu, kad kāds no bērniem sāk raudāt, pieaugušajiem vajadzētu noskaidrot iemeslus. Godīgi sakot, tavā stāstā mani vairāk nošokēja, ka neviens nepamanīja, kā tu ienāci svešā dzīvoklī un neviens arī nesatraucās, kad viens no bērniem pēkšņi bija pazudis. Ceru, ka nesatraucās tikai tāpēc, ka jubilārs vecākiem pateica, kur viņa palikusi....
Es arī noteikti runātu ar vecākiem. Katrs běrs ir savādāks un pie mums arī bija meitene kas visu laiku ar kaut ko nebija apmierinăta bija arī asaras jo vina nevinněja spělě un saņěma ñe to balviņu ko griběja
Es gan būtu apvaicājusies jubilāra vecākiem par situāciju.
Man gan nav nācies saskarties ar vecākiem, kuri nepieskata ballītes viesus.