Ejam uz Leļļu teātri - uz izrādi "Pasaka par Diegabiksi"

Mēs mīlam teātri, tāpēc jau savlaicīgi bijām iegādājuši biļetes uz izrādi "Pasaka par Diegabiksi". 

Atzīšos godīgi, ka man šī pasaka nekad nav īpaši simpatizējusi, taču Leļļu teātra mājas lapā esošās fotogrāfijas liecināja, ka izrāde varētu būt mīlīga. Gluži kā radīta mazajai Laumai, kurai ļoti patīk bruņurupuči.

Lai gan Lauma teātrī bijusi vien divas izrādes, jau ieejot teātrī un uzrādot biļetes, viņa uzstājīgi sauca, ka vajag iet uz zāli. Līdz izrādes sākumam vēl laiciņš, tāpēc saglabājām tradīciju ar saldējuma kokteili pirms izrādes.

"Pasaka par Diegabiksi" ir izrāde mazajā zālē, kas vienmēr ir neliels izaicinājums, jo vecāki ir nekaunīgi līdz galam un bieži vien ignorē teātra darbinieka teikto par to, kuras rindas ir kam paredzētas. Labi, pirmajās divās rindās pieaugušie vēl necenšas iesēsties, taču tālāk seko zili brīnumi, kā rezultātā daļa bērniņu neko neredz, jo priekšā sēž lieli un plati onkuļi. Tāpēc katru reizi pēc izrādes apmeklējuma mazajā zālē dzirdu vecākus pie sevis bubinām, ka nekad vairs nepirks biļetes uz izrādēm mazajā zālē. Bet ne par to šoreiz stāsts...

Stāsts par par Digabiksi. Un tas patiešām bija foršs, mīļš un pamācošs. Loģiski, ka pavisam mazajiem, tādiem kā Lauma, stāsta morāle paslīdēja garām, taču tas nemazināja pašu mazāko prieku par notikumiem un zvēriņiem. Visu izrādi Lauma noskatījās acis nenovērsusi un starpbrīdis viņā izsauca lielu uztraukumu, jo vajag taču iet atpakaļ uz zāli, vajag redzēt tālāk izrādi!!!

Trusis, čūska, varde, kalns, akmens, mākonis, zivtiņas... visi radītie varoņi ir pārdomāti, mīļi un tik dzīvīgi. Noteikti tāpēc Lauma vēl šodien stāsta par rupuci un izrādes programmiņa kļuvusi par viņas mīļāko lasāmvielu (jā, programmiņu noteikti nopērciet, jo tajā ir arī spēle ar Diegabiksi). Viņa var sēdēt un skatīties un komentēt programmiņā redzamās fotogrāfijas. Tagad Lauma katru mīļu brīdi atdarina lauvu un ūdensčūsku.

Ja bērnam visi notikumi tik labi iespiedušies atmiņā, domājams, tas ir labākais rādītājs tam, ka izrāde ir patiešām forša un piemērota jau bērniem no divu gadu vecuma. Tāpēc noteikti aizejiet! Pat Roberts teica, ka viņam patika. Tātad, bija labi.

Mūsu nākamais gājiens uz teātri gaidāms jūnijā, kad Leļļu teātrī skatīsim Skroderdienas Silmačos. Būs interesanti.