Dzīves pārbaudījumi

Sveiki visiem! Atvainojos par nedēļu ilgo klusumu no manas puses- mums ar meituku nācās negaidīti pārvākties, bet nu atkal esmu atpakaļ!

Pēdējā nedēļa bija ļoti saspringta, spraigiem notikumiem pārpilna. Galvā nemitīgi šaudās domas, nespēju rast mieru pat vēlās vakara stundās. Nevis nespēju, bet- nedrīkst! Jo ir jādomā. Bez kapeikas pie dvēseles, bez dzīvesvietas un ar tukšu ledusskapi ir jāizdomā, kā nodrošināt bērnu ar visu nepieciešamo. Un ziniet, sajūtu, ka mammas patiešam ir daudzfunkcionālas būtnes! Cilvēks kā tāds ir spējīgs pielāgoties un izdzīvot visneiedomājamākos apstākļos, un labi vien ir, jo salūzušu krānu uztveru sasaldētā mierā…

Pēdēja laikā pastiprināti domāju par to, kā jūtas Evelīna. Kā maziņš cilvēciņš no apakšas raugās uz pieaugušo lielajām problēmām. Šorīt, pasniedzot mazajai brokastu šķīvīti, pajautāju viņai- Pekausīt, ko lai mēs darām ar īres naudiņu? Ir kādi varianti?...” (Smiesieties? Man reizēm notrīc lūpa, kad saprotu, ka dienām vienīgais mans sarunu biedrs ir mazs bērniņš, kurš vēl pats neprot runāt. Bet izrunāties gribas, it sevišķi tad, kad ir pavisam grūti…) Un sastingu brīdī, kad redzēju, cik nopietni viņa ieklausās mana jautājumā un savā valodiņā kaut ko atbildēja man, saraukusi pierīti. Sastingu, jo sapratu, ka bērnam nepilna pusotra gada vecumā jākļūst pieaugušam, jārisina pieaugušo problēmas un jāpieņem, ka mamma visu laiku ir noraizējusies un satraukusies.

{pic:1}

Bērniņ, nav laika iet uz rotaļlaukumu, jo jāsēž rindā sociālajā dienestā!

Kāpēc Tu apgāzi biezpiena trauciņu? Par ko mēs tagad pirksim jaunu?

Evelīna, nedrīkst tagad aiztikt savas mantas lielajā maisā- mums atkal jāpārvācas!

Un tā katru dienu… Kur tad pazūd tā laimes zeme? Kur viņa ir? Dziļi norakta zem krīzes un depresijas nomāktas mammas, zem tādiem dīvainiem vārdiem kā „rēķini”, „darbs”, „grūti”, „nav laika”, utt. Un tad, kad man tā visa paliek žēl, es atļaujos raudāt- kopā ar bērnu, uz kuru kārtējo reizi stresa dēļ esmu sabļāvusi. Parādu meitai savu vājumu, un viņa vēl vairāk mani neizprot…

Šodien jaunajā dzīvoklī, kurā tikko ievācāmies, kanalizācijas sistēma nojuka pavisam. Saimnieks atveda kaut kādu ļoti spēcīgu ķīmisku līdzekli „kurmis” (jo maksājot tikai trīsdesmit sešus santīmus), uz kura rakstīts: „Kontaktā ar ādu rada smagus apdegumus. Lietot tikai izmantojot gumijas cimdus un aizsargmasku. Neieelpot!” Salēju caurulēs, atstāju uz četrām stundām. Atgriezāmies mājās ap vienpadsmitiem vakarā, uzreiz sāku skalot prom „kurmi”, kā instrukcija rakstīts. Bet rezultātā kanalizācijas saturs uzpeldēja dušas kabīnē, visu „kurmi” ieskaitot, un tur arī palika.

Praktiski vannas istaba uz doto brīdi ir nelietojama, bet tieši tajā brīdī Evelīna, nespēdama sagaidīt vakariņas, izdomāja kopā ar mani palasīt grāmatiņu, un atstiepa to uz vannas istabu… Ko bērns nodomāja, palicis bez vakariņām, bez grāmatiņas un izstumts ārā no vannas istabas, pie tam mamma kārtējo reizi par kaut ko satraukusies?

Atkal (vai vēl joprojām) mums ir problēmas… Un es vēl joprojām nespēju rast pietiekoši daudz laika bērnam, jo visu laiku ir kaut kas jādara. Darbi un pienākumi negaida, tie krājas kaudzē, radot aizvien pieaugošu stresu. Un man ir tāda sajūta, ka manam bērnam kaut kas ir atņemts. Nerunājot par nepilnu ģimeni, naudas trūkumu vai neesošiem ģimenes izbraucieniem uz Zoodārzu, pludmali utt. Es meitai atņemu pati sevi- nemitīgi par kaut ko rūpējoties, uztraucoties, neesot šeit, šajā grāmatiņā, ko kopīgi lasām, bet domās peldot telefonsarunā ar kārtējo parādu piedzinēju vai sociālo darbinieku. Un tad seko milzīgi pašpārmetumi, sirdsapziņas grēksūdzes, un vēl lielāks gruzons, jo neesmu tik laba mamma, cik gribētos…

Bet varbūt uz mirklīti nolikt pie malas visas rūpes un raizes? Jo esmu tik ļoti Evelīnai vajadzīga TIEŠI TAGAD, un nevis „tūlīt”, „rīt”  vai „citreiz”!

 {pic:2}

Rotaļlaukumā kopā  pavadītā stundiņa sniedz neaprakstāmu prieku bērnam un laimes sajūtu man pašai. Zinu, ka bērns ar mani lepojas, jo mamma, kas cep smilšu kūkas, būvē klučus, guļ uz grīdas un skatās bilžu grāmatiņu- ir visforšākā mamma pasaulē. Viņa rullē!  Bet mamma, kura visu laiku savās domās ir kaut kur tālu prom, vai visu laiku kārto māju, taisa ēst, mazgā veļu, utt, utt…

Reizēm jau mēs paši esam pie vainas: bērns labprāt vēlētos visu dienu pavadīt vecāku nedalītas uzmanības ieskauts, tomēr, ja mammai pietrūkst spēka un centības KOPĀ  ar mazo slaucīt grīdu, doties iepirkties vai gludināt veļu, tad bērniņš nereti aizvada laiku vienatnē, sētiņā starp mantu kaudzēm. Un tas ir visa sākums- mēs protam nozagt bērnību pavisam nemanot, tik viltīgi, ka paši to nepamanām. Nocitēšu jums nezināma autora vēstījumu šodienas vecākiem, kas mani paņēma ļoti spēcīgi:

„Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu!

Grūti iedomāties Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!

Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.

Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...

Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savu pinkodu uz mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 11 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņi nav draugos.lv;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam...
Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es.„

 {pic:3}

Grūti vēl ko piebilst- tik trāpīgi, manuprāt, pateikts. Varbūt vēl mirklīti atcerēsimies savu bērnību, pirms sūtām mūsu atvasītes uz BĒRNU EIROVĪZIJU, sešu gadu vecumā jau spiežam uzsākt skolas gaitas (jo mums tā ir vieglāk), divgadnieku par visām varītēm mācām lasīt vai zīdaini sēdinām uz podiņa. Neaizmirsīsim, ka mūsu mazie izaug tik ļoti ātri, tāpēc izbaudīsim katru mirkli KOPĀ ar viņiem. Ņemsim pie rokas mazo trīsgadnieku, kurš tik profesionāli un aizrautīgi spēlē „Counter Strike” un aizbrauksim uz pludmali, ZOO vai dosimies Baltijas Ceļa skrējienā- jo tikai MĒS varam dāvāt saviem bērniem laimīgu, piepildītu bērnību, kas būs spēcīgs pamats pieauguša, laimīga un krietna cilvēka dzīvei.

Lai mums visiem izdodas!

Jaukas brīvdienas

Ērika