30.06 11:00-17:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 19
Jau vairākas dienas nespēju rimties. Domas tā vien atgriežas pie jautājuma – vai tiešām mūsdienās pērienu vēl kāds uzskata par argumentu?
Labi, labi, es neesmu eņģelis un arī man ir gadījies uzšaut bērnam pa pakaļu ar plaukstu emociju uzplūdā, bet nekad nav nācis prātā meklēt kādu sitamo instrumentu – siksnu vai žagaru! Tomēr mana cieša pārliecība - fiziska ietekmēšana ir savas bezspēcības un nespējas argumentēt atzīšana.
Kāpēc mēs neizmantojam siksnu un pletnīti argumentiem ar kolēģiem un dzīvesdraugu? Kāpēc dzīvesdrauga fiziska ietekmēšana ir vardarbība, nevis arguments savam viedoklim, bet tajā pašā laikā bērna fiziska ietekmēšana ir uzskatāma par argumentu bērna audzināšanā?
Bet varbūt jūs izmantojat pletnītes argumentu diskusijās ar vīru un uzskatāt to par normālu? Vai varbūt vīrs izmanto siksnas argumentu diskusijā ar jums un tas ir normāli?
Un galu galā, varbūt kāda man tomēr pastāstīs, ko ir jāizdara pirmsskolas vecuma bērnam, lai argumentā izmantotu siksnu? Un ko darīsiet ar skolēniem – siesiet pie staba un klopēsiet? Vai jūsu vēlme ir panākt to, ka bērns klausa, jo saprot cēloņu un seku sakarību, vai klausa tāpēc, ka viņam ir bail no mīļās mammas smagās rokas un sitamajiem instrumentiem?
es neatbalstu pēršanu, taču es nenoliedzu, ka ir situācijas, kur vecāks tieši savas nespējas saprast, kā situāciju labot, lai tā vairs neatkārtotos, jeb bezpalīdzības dēļ bērnam pa dibenu uzšauj. tā ir ārkārtēja rīcība, nevis ikdienišķa, taču kaut kā ar to bērnu sabiedrībā ir jādzīvo. ja es dzīvotu viensētā un uz publiskām vietām dotos tikai 1-2x mēnesī, visticamāk, ka mans bērns arī savu nenormālo kustīgumu un zinātkāri vispār nezinātu, kas ir pēriens, taču ir situācijas, kurās ievērojot to burvīgo konsekvenci un mieru, skaidrojot, rezultāta kā nav, tā nav.
"Bērnam ir doti vecāki, lai izskaidroti cēloņ un likumsakarības ne? Un par bērna izdarībām atbildību uzņemas vecāki! Lielā mērā bērna izrīcības ir vecāku bērna uadzināšanas sekas! Tātad par savu neizdarību ir ok sodīt bērnu to sitot un nemācot cēļoņ un likumsakarības? "
OMG 😃
kā jau minēju- šitie superpuperpārgudrie texti uz mani iespaidu neatstāj. Audzināšu kā līdz šim 😉
runāt varu kaut sausu muti. (kas arī regulāri notiek). Tas neko nemaina. Un nevienu mirkli neesmu teikusi, ka viņš tiek ikdienā sodīts sitot!! kas par absurdu?! Teicu- dabū savu reizi uzšāvienu pa dibenu. Reti, bet dabū.
nepārskaidros man neviens, ka VISU ir iespējams sarunāt.Nenoliedzu -ir runājami bērni, bet diemžēl IR NERUNĀJAMI. Prieks par tām superamammām ar supernerviem un superbērniem 😉
Un tu dusmu lēkmēs meklē siksnu?
Neticu!
par akmeņu mešanu - vismaz uz kādu laiku pārtrauca.
par hiperaktīviem bērniem un pēršanu - nē, hiperaktivitāte ir slimība, šo ar pēršanu neārstē noteikti. tomēr es savu bērnu pagaidām vēl neatļaujos saukt par hiperaktīvu - viņš vienkārši ir ar ļoti īsu uzmanības noturību, vēl joprojām ātri sadusmojas, ja kaut kas neizdodas uzreiz, taču dusmas viņš izrāda ar visu, kas viņam ir pie rokas, ar savu balsi, ar visu savu ķermeni. un nereti, kad es saņemu sitienu ar pakausi pa degunu, no kura tek asinis, mans ķermenis pats noreaģē un iesit pa to dupsi, lai cik pieaugusi un saprātīga es būtu. sāpes ir pārāk lielas un mazliet pārņem kontroli.
Skiešana uz ceļa mazuļa vecumā ir viekli koriģējama, stingri turot pie rokas vienmēr, neatkarīgi no bērna reakcijas un vēlmēm, vai izmantot speciālu pavadiņu.
nē, nu nav problēmu ar negulēšanu naktīs - es skaidri zinu, ka viņš modās tādēļ, ka modās, nevis lai mani kaitinātu. arī t.s. nedarbi bija tādēļ, ka viņš sevi nodarbināja, jo man, piemēram, uz tualeti vajadzēja aiziet, taču "normālas rotaļas" viņu neinteresēja. runa vairāk ir par to, ka bērni ir dažādi un vecāki TIEŠI BEZSPĒCĪBAS DĒĻ, ka viņa bērns ir no tās sērijas, kuriem mierīga skaidrošana nelīdz, taču savādāk viņi apdraud citu cilvēku dzīvībui un veselību, atļaujas uzšaut pa dupsi, jo tad tas bērns apstājas un darbību neizdara līdz galam.
es, piemēram, tā arī nespēju sev izskaidrot, kādēļ mans bērns līdz 3 gadu vecumam domāja, ka visām mašīnām momentā ir jāapstājas vai jāmaina braukšanas virziens, ja viņš izskrien uz ceļa. un es varēju runāt, runāt, runāt, runāt dienu, nakti, mēnešiem, taču nekas nemainījās.
Ja uz bērnu nebļauj regulāri, tad bērns vecāku balss toni ļoti labi atpazīst un spēj uztvert. Starp citu, ir pierādīts, ka runājot bez maz klusu sadzird labāk, jo otrs ir spiests koncentrēties 😉
Bērnam ir doti vecāki, lai izskaidroti cēloņ un likumsakarības ne? Un par bērna izdarībām atbildību uzņemas vecāki! Lielā mērā bērna izrīcības ir vecāku bērna uadzināšanas sekas! Tātad par savu neizdarību ir ok sodīt bērnu to sitot un nemācot cēļoņ un likumsakarības?
viņš 2 gados nerunāja tik daudz, lai es spētu šo informāciju no viņa izvilināt 😉
un arī nesaprotu, kādēļ sākotnēji (jau no 8 mēnešu vecuma), kad viņš vīlās kaut kādās darbībās, ko nevar izdarīt, jo ir pārāk mazs, zvēla man. neirologs to skaidroja, ka neprasme runāt virs normas aktīviem bērniem rezultējas šādās darbībās. acīmredzot citi bērni vilšanos pārdzīvo klusējot vai raudot, bet citiem prasās akmeņus mētāt.
Manējie arī negulēja naktīs, viens pamanījās mosties ik 40 minūtes līdz kādiem 2 gadiem, bet tāpēc es šos neklopēju. Ne ja modās, lai man neļautu izgulēties, ne jau dauzās un dara nedarbus, lai mani kaitinātu.
domāju tieši tāpat. Un dzīve pierādīja, ka tā nenotiek viss.
ir kkāds vecums,kad cilvēks spēj uzņemties atbildību un saprast savu rīcību. Bērns to nevar. Vīrietis var. Es varu. Nav mums tādu strīdu un "klopēšana" nenotiek.
Gandarīta? vēl jautājumi?
bija, bija gana daudz konsekvences. un arī es visu mūžu (līdz bērnam) dzīvoju ar domu, ka savu bērnu nepēršu, jo visu var sarunāt. izrādās, ka nevar tā 100% vienmēr. esmu "spundējusi" mājās dēļ tādām darbībām, kur esmu piedzīvojusi saplēstu trauku kalnus, aizdambētus podus u.c. labumus, jo bērnam nevaru visas 24h diennaktī noveltīt (jā, visas 24h, jo prasa uzmanību arī naktī, jo, kā Tu noteikti būsi dzirdējusi, aktīvi bērni naktīs neguļ).
A tu gribētu lai vīrs tevi ieklopē, ja viņam netur nervi? Tas būtu ok?
Bet tomēr es neredzu nevienu atbildi uz jautājumu - ja mums pietrūkst argumenti strīdā ar vīru, jūs ko, ņemat un šaujat pa ģīmi vai ņemat pātadziņu?
😃 😃
kā jau teicu- man ar nerviem viss kārtībā. Paldies, iztikšu bez drapēm 😃
šitās pārgudrības paklausos un nespēju neko citu, kā vien smiet.
apsveicu ar tādu fantastiku kā supernervi! 😉
No apmēram gada vecuma darbojas! Un kā vēl darbojas! Tikai jāsaņem sevi rokās! Bez tam ir jābūt konsekvencei! Un vēl, tas prasa sevis savākšanu, kā arī dod iespēju savām dusmām norimt un reaģēt adekvāti.
mums ar draudzeni nelielu risinājumu šādai pašai "draudzībai" starp bērniem deva tas, ka viņi aizgāja vienā dejošanas pulciņā, kur viņiem vienkārši netiek pieļauts, ka varētu būt nesaskaņas.
Tavā rakstītajā es neredzu konsekvenci - bērnam ir jāzin, ka vienmēr tiks pārtrauktas rotaļas un tas nenozīmēs citu spēli/citu rotaļlaukumu, bet atgriešanos mājās un nekavējoties! Tavā stāstā es redzu dāždus risinājumus, ko bērns spēj pielāgot, pietrūkst konsekvence.
Man ir reāli aktīvs bērns (labi nu jau skolnieks), par aktīvu viņu dēvēju ne tikai es, bet arī b/d audzītes, kuras ir pieredzējušas daudz ko!
Ja nervi švaki - varbūt der ieraut nervu drapes? Vai tu sit arī savu vīru, kad šis neklausās tavos argumentos?