Jau vairākas dienas nespēju rimties. Domas tā vien atgriežas pie jautājuma – vai tiešām mūsdienās pērienu vēl kāds uzskata par argumentu?
Labi, labi, es neesmu eņģelis un arī man ir gadījies uzšaut bērnam pa pakaļu ar plaukstu emociju uzplūdā, bet nekad nav nācis prātā meklēt kādu sitamo instrumentu – siksnu vai žagaru! Tomēr mana cieša pārliecība - fiziska ietekmēšana ir savas bezspēcības un nespējas argumentēt atzīšana.
Kāpēc mēs neizmantojam siksnu un pletnīti argumentiem ar kolēģiem un dzīvesdraugu? Kāpēc dzīvesdrauga fiziska ietekmēšana ir vardarbība, nevis arguments savam viedoklim, bet tajā pašā laikā bērna fiziska ietekmēšana ir uzskatāma par argumentu bērna audzināšanā?
Bet varbūt jūs izmantojat pletnītes argumentu diskusijās ar vīru un uzskatāt to par normālu? Vai varbūt vīrs izmanto siksnas argumentu diskusijā ar jums un tas ir normāli?
Un galu galā, varbūt kāda man tomēr pastāstīs, ko ir jāizdara pirmsskolas vecuma bērnam, lai argumentā izmantotu siksnu? Un ko darīsiet ar skolēniem – siesiet pie staba un klopēsiet? Vai jūsu vēlme ir panākt to, ka bērns klausa, jo saprot cēloņu un seku sakarību, vai klausa tāpēc, ka viņam ir bail no mīļās mammas smagās rokas un sitamajiem instrumentiem?