24 stundas kopā ar Gustava tēti Jāni!

24 stundas kopā ar Gustava tēti Jāni!

09. Mar 2011, 14:35 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Sveiciens visām māmiņām manā dienā :)


 

Kāda varbūt mani atceras no maniem ārkārtīgi interesantajiem :) blogiem Māmiņu kluba mājas lapā. Vienreiz gan uzrakstīju vienu blogu par finansiālo situāciju valstī, dabūju pa kaklu no Māmiņu kluba biedrenēm un kopš tā brīža neko dižu vairs neesmu uzrakstījis :)

 

 

Tomēr esmu atpakaļ un droši vien atkal dabūšu pa kaklu, bet ir vērts riskēt :).

 

 

Mani sauc Jānis un es esmu 24 gadus vecs tētis savam dēlam Gustavam un vīrs savai sievai Jolantai.

 

 

Kādreiz domāju, ka dzīvē vienmēr riskēšu, jo kaut kā sanāca tā, ka, liekot lielas likmes, uzvarēju. Tomēr pēc ģimenes dibināšanas mana riska apetīte ir krietni samazinājusies. Ar risku es nedomāju azartspēles. Es ar to saprotu – lieku visu uz vienas kārts un kas būs, tas būs, un būs labi.

 

 

Mana lielākā uzvara šajā riska spēlē ir apprecēšanās ar Jolantu. Tomēr tas nenozīmē, ka kāzas uztvēru kā risku. Man risks bija tāds, ka vēlējos veidot attiecības tikai ar meiteni, par kuru es uzreiz varētu teikt – tā ir mana īstā un vienīgā. Līdz ar to, neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā, ja nu gadījumā es nebūtu sastapis Jolantu, iespējams, visu mūžu būtu nodzīvojis viens.

 

 

Otrs nozīmīgais risks manā dzīvē bija iestāšanās augstskolā. Sistēma ir tāda – piesakies cik augstskolās vēlies līdz noteiktam datumam un pēc tam izvēlies, kurā no tām, kurās esi ticis, tu mācīsies. Es biju pieteicies tikai vienā. It kā jau nekas sevišķs, bet biju pieteicies studijām Rīgas ekonomikas augstskolā, kurā uzņem tikai 115 cilvēkus pēc 3 kārtu atlases. Rezultātus es uzzināju pēdējās dienas vakarā, kad vēl bija iespēja iesniegt dokumentus arī citās skolās. Risks bija tāds – netieku tur, netieku nekur... Protams, diezgan pārgalvīga un muļķīga rīcība no manas puses, tomēr arī šoreiz es uzvarēju.

 

 

Pēc zināma laika, atskatoties uz visiem riskiem, kurus esmu uzņēmies, saprotu, ka darīju to tikai viena iemesla dēļ. Man bija milzīga pārliecība par to, ka es varu. Es biju pārliecināts, ka sastapšu tādu meiteni kā Jolantu, man bija pārliecība, ka mācīšos vienā no labākajām augstskolām Latvijā.

 

 

Pārliecība ir viena no svarīgākajām lietām mūsu visu dzīvēs. Ir tāds izteiciens – „cilvēks, kuram ir lielāka pārliecība, uzvar”. Mūsu visu dzīvēs noteikti tādas situācijas ir bijušas, kur esam uzvarējuši tikai pateicoties pārliecībai. Nevis pārgalvībai un neapdomībai, bet pārliecībai – pārliecībai par saviem spēkiem, pārliecībai par savu domu, pārliecībai par to, ka mēs varam. Pat, ja šai pārliecībai nav reāla pamata.

 

 

Ļoti bieži mums gadās situācijas, kad mēs skaidri zinām, ka, piemēram, A ir A un B ir B, bet atnāk viens cilvēks un ar lielu pārliecību izstāsta, ka nē – A ir B un B ir C, un viņš pat to vakar ir lasījis. Viņš to dara ar tik lielu pārliecību, ka mēs sākam šaubīties, ka A patiešām ir A un noticam otram.

 

 

Vissāpīgākās reizes ir tad, kad kāds ar pārliecību saka, ka mēs neko nevaram.

Līdzīgi man bija skolas laikos, kad ekonomikā 12. klasē semestrī dabūju atzīmi 5. Skolotāja bija pārliecināta, ka es neko nezinu. Es atkal biju pārliecināts, ka zinu visu. Viņa teica, ka negribot sev sabojāt reputāciju, ieliekot man augstāku atzīmi, jo es noteikti ar tādām nezināšanām izgāzīšos valsts centralizētajā eksāmenā. Laikam jau tomēr sabojāju viņas reputāciju – dabūju labāko rezultātu skolā un vienu no labākajiem rezultātiem valstī šajā centralizētajā eksāmenā. Labi vien bija, ka nenoticēju, ka neko nesaprotu. Citi noticēja, ka neko nesaprot un eksāmenu nokārtoja vāji.

 

 

Arī bieži saskaros dzīvē, ka kāds stāsta pilnīgas muļķības vai izdomājumus, un dara to ar milzīgu pārliecību. Visi notic. Pat dažkārt nesaprotu, kā tas var notikt? Tomēr pārliecība uzvar

 

 

Mūsu domas un viedokļi bieži vien ir atkarīgi no citu cilvēku pārliecības. Runājot par to pašu skolu, man bija viens klasesbiedrs, kurš skolā tika uzskatīts par muļķi. Diemžēl viņš ar to samierinājās un rezultātā viņam nekas nesanāca, jo viņš bija pārliecināts, ka viņš ir muļķis. Viņš pat pārstāja sakarīgi domāt, jo zināja, ka viņš taču ir muļķis.

 

 

Vēl viens cits mans paziņa ar pārliecību domā, ka viņš prot dziedāt, lai gan lielākā daļa, kas kaut ko saprot no mūzikas, ir gluži pretējās domās. Tomēr tas, ka viņš ir pārliecināts, ka viņš var, ir ļāvis viņam izdot divus CD un koncertēt pa visu pasauli. Kas zina, ja viņš būtu samierinājies ar domu, ka viņš nemāk dziedāt, vai viņam kaut kas izdotos? Noteikti jau, ka nē. Vēl gan viņš ir pārliecināts, ka visi, kas saka, ka viņš nemāk dziedāt, tiem tikai skauž J. Kas šajā gadījumā arī ir viņam palīdzējis sasniegt dzīvē to, ko viņš vēlas.

 

 

Mana pārliecība vēl ir nostrādājusi dažādās situācijās. Kad pēc skolas beigšanas nolēmu sākt strādāt, vajadzēja iet uz dažādām darba intervijām. Kaut kā nedaudz ietekmējoties no tēta, izdomāju, ka vēlos kļūt par auditoru. Aizgāju uz auditoru kompāniju, ar pārliecību stāstīju visu, ko no manis gaidīja un mani pieņēma.

 

 

Pēc neilga laika gan aizgāju no tās kompānijas, jo sapratu, ka tas īsti nav domāts man tomēr, ja nebūtu to izmēģinājis, nekad nezinātu, kā tas ir un varbūt vēl tagad mocītos neziņā.

 

 

Principā arī tagad visur, kur es eju un runāju ar lielu pārliecību stāstu, ka es to un to varu izdarīt bez problēmām. Ne gluži lielīgi un augstprātīgi, bet ar pārliecību. Principā vēl nedaudz zemapziņā nezinu – varu vai nevaru, bet neviens jau nezina kā ir patiesībā. Un tad jau manīs, varēšu vai nevarēšu. Tā es vismaz cenšos pārliecināt sevi, ja tomēr vēl līdz galam neticu.

 

 

Nesen arī kļuvu par klientu konsultantu. Principā man ir bail uzstāties prezentācijās, runāt pa telefonu ar nezināmiem cilvēkiem, tikties ar jauniem cilvēkiem, bet neviens jau cits, kā es, un uuups, tagad arī jūs, to nezina. Bet es to gribu darīt. Man to vajag varbūt pat tikai tādēļ, lai vienreiz par visām reizēm es tiktu vaļā no savām bailēm, kuras vajā mani visu dzīvi. Un es visiem stāstu, ka man patīk prezentēt, man patīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. Man tas viss patīk, jo gribu noticēt sev. Gribu sevi pārliecināt, ka jā – man tas tiešām patīk. Un ziniet, patīk arī, lai gan bailes ir milzīgas. Ja es to nebūtu sācis un būtu padevies savām bailēm, visu mūžu baidītos un ļoti iespējams, nesasniegtu tos savus sapņus, kuri man ir tik ļoti svarīgi.

 

 

Vai jūs būtu ar mieru necensties sasniegt savus sapņus tikai pāris izdomātu baiļu dēļ? Vai jūs būtu ar mieru nedarīt to, ko jūs vēlaties, tikai tādēļ, ka kāds ir pateicis, ka jūs to nevarat? Skaidrs, ka nē.

 

 

Nu, re, sāku ar risku, beidzu ar bailēm, bet principā vajadzēja rakstīt par sevi :). Laikam jau tagad man ir nedaudz bail riskēt, jo man ir ģimene. Tomēr agrāk man bija bail darīt vēl daudz ko, kas, pateicoties ģimenei, nu ir pārvarēts. Ļoti bieži gan caur „nevaru” un „negribu”, bet kaut kas jau lēnām uz priekšu iet. Nesanāk jau vēl viss, jo bailes gan ņem virsroku, tomēr šo cīņu es uzvarēšu pārliecinoši. :)

 

 

Kādēļ es to visu sarakstīju? Vai tad šī nebija tēva diena?

 

 

Principā jau viss manā dzīvē ir saistīts. Varbūt es kaut ko nedarītu, ja man nebūtu ģimenes. Kā es pats saku – es viens pats varētu pat staigāt apkārt kartupeļu maisā – man būtu pilnīgi vienalga. Visu ko es daru, daru tikai savas ģimenes dēļ. Arī sievai visu laiku stāstu, ka jābūt pārliecinātai par sevi. Nesen viņa pabeidza Birutas Mageles starptautisko stilista skolu, par ko man ir liels prieks. Nedaudz palīdzēju viņai uzrakstīt kursa darbu – apmēram 29 lpp par Body art, tā kā pietiekoši zinošs esmu arī šajā jomā :). Dēlam arī centīšos iemācīt pāris labas lietas, kuras esmu apguvis. Katrā ziņā ceru, ka viņš būs labāks cilvēks, nekā esmu es.

 

 

Pabeigšu ar vienu interesantu domugraudu, jo tie tagad ir tik ļoti populāri. „Šodiena ir tā rītdiena, par kuru mēs uztraucāmies vakar.”


 

Dzīvojiet ar pārliecību, audziniet savus mazos ar pārliecību, ka tas ko jūs darāt, ir pats labākais jūsu mazajam. Tad jums noteikti viss izdosies.

 

 

 

Vēlot visu to labāko,

Lai Jums veicas!

Ar cieņu, Jānis

 

 

***

Izmanto iespēju arī Tu un piesakies SAVAI DIENAI Māmiņu Klubā, iesūtot īsu pieteikumu, pāris fotogrāfijas šeit!

 

PAŠREIZ PIETEIKUŠIES

 

 

28.maijs -  Ilze Lipska (ilzel)

29.maijs - Sandija Salaka, Māmiņu Kluba producente

30.maijs - .....

31.maijs - Aiga Rikmane (seskuciene)

1.jūnijs -  Dainis (viriskis)

2.jūnijs - Ieva Cīrule (cirulishi3)

3.jūnijs - ....

4.jūnijs - ....

5.jūnijs - ....

6.jūnijs - .....

 

Iesūti savu pieteikumu caur podziņu "Kļūsti par Māmiņu Kluba autoru!"

Pastāsti savu stāstu, pievieno dažas bildes, norādi dienu, kurā vari atbildēt uz jautājumiem, un tālruņa numuru, lai nepieciešamības gadījumā varētu ar Tevi sazināties!

27. May 2010, 11:42

rolly: tieši pirms kādiem 2 gadiem sāku analizēt - ko es domāju, kas man pietrūkst, kāpēc es tā domāju, kas ir īstais cēlonis tam, ka es tā domāju. Sapratu, ka ir tikai dažas lietas jeb citiem vārdiem sakot - sajūtas, kuras es vēlējos iegūt. Tās es biju sajaucis tieši ar mantiskām vērtībām. Likās, ka gribu konkrētu lietu, bet reāli gribēju sajūtu ko tā lieta var man dot. Tā kā to īsti nevarēju dabūt, apmierināju to sajūtu ar kaut ko citu 😀. It kā izdevās.

27. May 2010, 11:34

zanciited: Pēc smagas dienas es palasu kādu grāmatu, paspēlēju kādu datorspēli vai paskatos TV. Bet to visu tad, kad mazais guļ. Principā pielāgojamies situācijai. Ja sievai kas jādara, tad daru kaut ko arī es. Ja viens atpūšas un neko nedara, tad otrs arī neko nedara 😀
Ja ir bijusi kāda vieglāka diena, tad gan cenšamies kaut kur izbraukt ārā no mājas. Es vispār esmu tāds mājas cilvēks, sieva atkal visu laiku grib kaut kur ārā. dalām 50/50 - te ārā, te mājā. Principā visu brīvo laiku jau 5-6 gadus pavadām tikai kopā.

27. May 2010, 10:41

kjiparss: mums ar dēlu sanāk retāk pabūt kopā divatā. Tajā laikā gan mēs parasti spēlējamies, ejam kaut kur pastaigāties, braucam pie omītes vai staigājam pa veikaliem. Skatāmies arī multenes - viņa iecienītākā ir - Shaun the Sheep. Man arī vēl jo projām patīk multenes - var labi pasmieties 😀
Kad Gustavs bija vēl pavisam maziņš, paliku ar viņu divatā pāris reizes - tad gan biju sabijies un ik pēc kāda laika zvanīju mammai un prasīju - kas jādara tagad, kas jādara tad. Galu galā jau ar visu tiku galā labi. It kā jau zināju kas un kā jādara, bet nebiju īsti pārliecināts.

27. May 2010, 10:36

rolly: tik daudz jautājumu 😀. Man nav tādas veiksmes formulas. Cenšos kaut kā piepildīt savus mērķus īpaši nedomājot kādā veidā. Varbūt vienīgi tāda, ka cenšos būt labs cilvēks un ceru, ka labiem cilvēkiem dzīvē veicas 😀. Ideāla ģimene ir tāda, kurā visi jūtas piepildīti katrs atsevišķi un visi kopā. Katram ideāls ir savs. Mana ģimene man tiešām ir ideāls.
Jolantā visaugstāk vērtēju ģimenes mīlestību un labestību, arī humora izjūtu, lai gan viņa manus jokus nekad nesaprot 😀. Mums ar dēlu ir ļoti jaukas attiecības - mēs bieži kaujamies, mīļojamies, dauzamies. Ja es uz viņu dusmojos, viņš man parāda mēli, parāda, ka esmu čokčoks un iesit 😀. Man tas šķiet tīri jauki, ka pat tik mazā vecumā mēs varam gan plēsties, gan būt lieliski draugi.
Spēkus es viennozīmīgi smeļos savā ģimenē. Bieži gan arī ietekmējos no tā, ko saka apkārtējie cilvēki, bet tagad jau biežāk to izanalizēju un cenšos pieņemt sev izdevīgu lēmumu.
Man ar to iedvesmu vispār ir interesanti - vienu brīdi ir iedvesmas uzplūdi, citu atkal milzīgs pagrimums - tas dienas laikā man var mainīties vairākas reizes.

27. May 2010, 10:27

smaidosa: sākumā gan biju pārliecināts, ka tikšu ar visu galā. Bailes nebija līdz brīdim, kad sapratu, ka reāli palīdzēt es nevarēju. Protams, ka man vajadzēja darīt visu daudz savādāk - vajadzēja būt uzstājīgākam pret ārstiem, kuri man tolaik šķita, ka zina ko dara. Vajadzēja vairāk klausīt sievu. Viss jau beidzās labi. Man tā bija ļoti svarīga pieredze.

27. May 2010, 10:24

zanciited: tas atkarīgs, manuprāt, no sievietes vēlmes. Ja sievietei ir nepieciešama vīrieša klātbūtne, tad vīrietim tur ir jābūt un jāatbalsta. Es piedalījos un palīdzēju sievai līdz brīdim, kad viņu aizveda uz ķeizaru - tas bija neplānots. Jutos ārkārtīgi bezspēcīgs, varēju sievu uzmundrināt tikai ar vārdiem dzemdību zālē un domām, kad aizveda taisīt ķeizaru.

27. May 2010, 10:20

andzela: pēc dēla piedzimšanas, tagad vairāk novērtējam tos brīžus, kurus varam pavadīt divatā. Gribētos jau aizbraukt uz ārzemēm tikai divatā vai vismaz kādas pāris dienas veltīt tikai sev tepat Latvijā. kaut kādi plāni jau ir, bet tad redzēs kā būs. principā gribās vienkārši vienu divas nedēļas neko nedarīt un ne par ko neraizēties kaut kur ārpus Latvijas.

27. May 2010, 10:17

inny1984: Iniciators laulībai biju es. Bijām kopā ar Jolantu 6 meeneshus un tajā vietā, kur mēs sagājām kopā, tur arī viņu bildināju - uz balkona dzīvoklī 😀. Pēc tam gan bija neziņa kad mēs varēsim salaulāties, jo prātā bija doma - jāpabeidz skola, jāsāk strādāt un tad... Te atkal vairāk Jolanta mani mudināja beidzot spert arī to gala soli. Beigās apprecējāmies pirms biju pabeidzis skolu. Kopā jau esam precējušies gandrīs 3 gadus.

27. May 2010, 10:13

cirulishi3: Pēc bērna piedzimšanas man nav radušās tādas globālas atziņas. Vienīgi tas, ka dzīve ir mainījusies un kļuvusi interesantāka. Ir vēl viens cilvēks dēļ kura censties, kurš dod spēku katru dienu. Varbūt vēl vairāk manā prātā ir nostiprinājusies doma, ka ģimene ir vissvarīgākā lieta manā mūžā.

27. May 2010, 10:10

seskuciene:
man ir sieva un man viņā nekas nekaitina 😀, lai gan dažkārt, laikam, tomēr kaut kas kaitina. Kaitina vienīgi tas, ka es domāju, ka jādara ir tā, bet viņas dara savādāk. Bet tas jau arī atkarīgs no katra atsevišķi - man ir kaut kādi likumi, kuri škiet, ka visiem jāievēro un ja tā nenotiek, tad esmu dusmīgs. Bet pēc būtības, jau tie ir tikai mani likumi un nevienam pēc tiem nav jāvadās.

27. May 2010, 10:06

Labrīt! Centīšos atbildēt uz visiem jautājumiem cik nu tas būs iespējams.
muuna: ļoti interesants jautājums. Nekad tā par "īstiem" vīriešiem neesmu domājis 😀. Katrā ziņā domāju, ka Latvijas vīrieši ir apveltīti ar lielisku humora izjūtu, viņi ir gādīgi tēti saviem bērniem un lieliski vīri savām sievām. Katrs jau atsevišķi ir individualitāte, tā kā tāds vidusmēra latvietis, vīrietis nemaz nav. Visiem ir savi plusi un savi mīnusi.

Sandija Māmiņu Klubs Sandija Māmiņu Klubs 04. Sep 2012, 23:00

Ļoti interesanti lasīt tik pozitīvas domas un varu pievienoties katram Tava vārdam - īpaši par bailēm un drosmi. Tā patiesībā ir viena sajūta - tikai mēs jūtam abas šīs puses un galējības. Svarīgi no bailēm pacelties līdz drosmei un pazināties, ka tad, kad ir tās bailes, tās var transformēt uz drosmi tās pievarēt😀
Man ir līdzīgi - man arī kādreiz bija ļoti bail runāt ar svešiem cilvēkiem un "bāzties virsū ar savām idejām", jo šķita - ak, ko nu es, kam tad tas vajadzīgs, ko es daru...bet jo vairāk dari, jo vairāk baiļu sanāk šādā veidā pieveikt un jo labāk viss sanāk!
Lai Tev veicas sasniegt visu, ko savai ģimenei esi paredzējis😀!
Starp citu, kāds jums ar Jolantu ir kvēlākais sapnis attiecībā uz kopīgu atpūtu, piemēram, divatā?

27. May 2010, 02:15

Sveiks mūsu pulciņā, ja tā var teikt! Retais tētis ir tik drosmīgs kā tu. Manējais, piemēram, kategoriski atsakās kaut ko rakstīt te, tāpēc patīk pārlasīt, ko raksta citi tēti... Malacis! 😀

Jautājums - cik ilgi esat precējušies, kurš bija iniciators un kāds bija bildinājums?

27. May 2010, 00:25

Ir labi, kazini no kā baidies un vari to sev noformulēt un tik ar to galā. Tas tiešām ir liels darbs! Mans jautājums kādas atdziņas esi ieguvis pēc bērna piedzimšanas ?

Muuna Muuna 27. May 2010, 00:11

Neviļus prātā ienāca stāsts par kurlo vardīti 😀 Pozitīvs esi bezgala! Tāds maksimālists labā nozīmē 😉
Mans jautājums ir tāds: kādam Tavuprāt ir jābūt (īstam) vīrietim un kā Tu raksturotu vidusmēra Latvijas vīrieti? 😀

1 2