19.04 14:00-15:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Pēc aizvadītajām brīvdienām, ko es pavadīju darbā, es gribu teikt tikai vienu:
„Mīliet, saudzējiet savus bērnus!!!!”
- Vai tiešām ir tik grūti novākt visus galdautus mājā, kur ir mazulis, kurš tikko sāk staigāt?
- Vai tiešām ir tik grūti pagriezt visus katlus, kastroļus, pannas ar rokturiem prom no telpas???
- Vai tiešām ir tik grūti nelikt zemē karstus katlus, ūdensspaiņus?
- Vai tiešām ir tik grūti apvienot savu klačošanās kāri, kafijas dzeršanu un bērna klēpī turēšanu tā, lai mazuli neaplietu ar kafiju, tēju, kakao??????
- Vai tiešām ir tik grūti pasekot, lai bērns neiet pie lieliem ķēdes suņiem ar cienastu rociņā?
- Vai tiešām ir tik grūti novietot grillu ar tā piederumiem , īpaši degšķidrumiem tā, lai mazais netiek klāt?
- Vai omēm, opjiem ir par grūtu novākt savas zāles tālāk no acīm, kad mājās viesojās mazbērni????
Un es vēl varētu rakstīt, vēl un vēl par šo tēmu.
Ne jau tā ir bērna mīlēšana, kad sagādājam visādus materiālos labumus. Vispirms ir jāmīl, jāsaudzē tas, kas mums ir –BĒRNS. Kas spēj izmērīt tās ciešanas, ko bērnam sagādā vecāku elementārs slinkums/stulbums/ nevērība?
Man sist gribās tās mātes, kuras saka - bet bērns taču PATS sev uzlēja/izdzēra/apēda... Ja tu nebūtu tik slinka un novāktu to tējas krūzi, tad bērns neaplietos, nedabūtu apdegumus un viņam nebūtu jācieš tās sāpes, ko ar savu slinkumu esi sagādājusi.
Mīlēsim bērnus neradot viņiem ciešanas.
Katru reizi pirms visādiem svētkiem mediķi brīdina, lūdz uzmanīt un pieskatīt bērnus. Vai tad kāds to dzird un ņem nopietni? Visi domā - es jau nu gan rūpējos par savu bērnu drošību, tas gan uz mani neattiecās, jo esmu ideālais vecāks.... Bet bērni turpina noplaucēties, aplieties ar karstiem taukiem, turpina apēst omju/opju tabletes un bērnus turpina košļāt suņi...
👍
☺
Tā jau ir, bet tad saki, ka tās tantes nemāk pareizi pāriet ceļam, Tu gan māki un meita māk 🌷
Nu es arī pa Čakmariju pīķa stundā škērsām neauļoju 😃
Mēs arī gaidām zaļo cilvēciņu 😀 Par gazeli - dod pieci, bet atkal ne-Rīgas faktors, mums tā satiksme nav tik dzīva + pāris no galvenajām ielām ir vienvirziena, Rīgā tā neatļaujos.
Vēl par satiksmes lietām, runa jau ir par lielākiem bērniem - nepārkāpiet noteikumus, kad esat kopā ar bērnu, jo bērni daudz mācās no vecākiem. Es, kad joņoju savās gaitās, tad kā gazele šalcu pāri ielām tur, kur man vajag, kad eju ar bērnu, tad rātni eju pāri pa gājēju pāreju, gaidu zaļos cilvēciņus luksoforā... It kā jau visu laiku vajag darīt tā kā vajag ☺, bet ne vienmēr daru. Arī fakts.
Manējais, ja nedeg zeme zem kājām, vienmēr brauc kārtīgi, ir bijis tikai 1 brīdinājums, kad visi kopā braucām pa lauku ceļu un nepamanījām, ka konkrētā nomaļā vieta skaitās apdzīvota un jāsamazina ātrums. Aiz līkuma poliči. Parasti izvēlamies mierīgus maršrutus un minimālu satiksmi, ja iespējams.
Nu jā - ja jau tik baigi jājoņo, tad , lai steidzās savus darbus darīt, Tu ar bērnu lēnā garā mājās tiksi. Protams, ja tas ir reāli iespējams, jo meža vidū, klajā laukā jau nu gan nevajadzētu palikt.
Man tieši tāds pats jautājums uzradās. Mana vecākā tēvs, kamēr nebija bērnu vālēja kā traks, bet, kad sīkie autosalonā, tā brauc kā autokursos, nopietni. Jo es varu mierīgi izkāpt un ar bērnu aiziet uz autobusu. Nav nācies, bet viņš zina, ka es tā varētu mierīgi izdarīt.
Jā - bērni un auto, tie ir vēl vairāki riska faktori, kurus ir iespējams novērst laicīgi.
Šis laikam no konkrētās pilsētas atkarīgs. Man Jelgavā rotaļlaukumos pa pāris gadiem pat neviens konflikts nav bijis, kur nu vēl bērniem traumas. Trīsgadnieci vairs nevaktēju, viņa ir patstāvīga un atbildīga, konfliktos neiesaistās, laukumiņi mums mierīgi - kad lielie bērni tajis ko spēlē, ejam citur. Droši varu visu uzmanību veltīt viengadniekam.
Kā vīrietis - tēvs, kam salonā atrodas paša bērns, vispār atļaujas būt pārgalvīgs uz ceļa?
Tieši tā - elementāras lietas, kas var būt ļoti bīstamas, ja netiek adekvāti novērtētas.
Ja vinnss viens ir tai laukuminnaa ir vieglaak, bet kad ir lielie beerni tad ir gruuti. Vienaa reizee draudzene lielos izlamaaja, jo mazie iet, lielie skrien un cik tur vajaga, lai tas triisgadnieks nokristu.
Mums tāpat - visas karstās krūzes stāv uz grāmatplaukta. Speciāls paliknis pat nolikts.
Tas tā nav, tā nebūs kļūda. Tu jau nedari viņa vietā, vai arī neļauj viņam darīt. Tu ļauj, bet stāvi drošības sardzē, ar laiku nestāvēsi tik cieši klāt un vēl ar laiku - arī sēdēsi un vērosi, kā bērns spēlējās.
Muusu maajaas teejas kruuzes staav parasti sekcijaa augssaa kameer atdziest, taa ir vieniigaa lietaa ko 100 % ieveerojam, jo kad vienu reizi tikaam Beernu slimniicaa tai nodallaa, kur aplauceetie beerninni, pietika redzeet to beerninnu ciessanas, lai pasargaatu saveejo. Paldies dievam, tai reizee kad mazais uzleeja to kafiju, vinnam muguraa bija fliissa jaka kas to visu sasuuca un puncis tik nedaudz sarkans bija.
Es pat rotallu laukumaa mazo paseeju. Cita mamma seezz es blakus beernam, vakteeju lai nenokriit, bet ja taa padomaajot no taadas paseessanas vinnss nemaaciisies no klluudaam. Negribas, lai vinnss ciestu.
Nu nir grūti to bērnu nosargāt, bet kurš teica, ka bērnu audzināšana ir "plezīrs zaļumos"? No visām pasaules nelaimēm jau mēs nevaram nosargāt savas atvases, bet no daudz kā varam un mums ir jāvar pasargāt.
Manaa gadiijumaa, kad beerns apleejaas ar to kafiju, tur kruuzes staaveja ar auksto uudeni, lai beerni padzertos un nevis kafijai, taapeec kaut kaa neizsekoju liidzi tam ko kurss nolucis, jo tai mammai passai beerns bija.
Es parasti ciemos neatpuussos, jo vienmeer jaavaktee beerns. Reti kuram patiik, ja ko aizraada. Cits atkal nesaorot, to ka katrs savus beernus audzinam savaadaak.
Nu tad "acis pirkstos" jātur. Vismaz, es kad esmu ciemos savu atvasi uzmanu dubultā.
Nekautrējoties sastumju traukus galda vidū. Pārsvarā manu draugu pašiem ir bērni, tā kā milzu problēmu ar to nav, bet uz "interjera muzejiem" atvasi cenšos neņemt līdzi, bet , ja ņemu, tad tiešām uzmanu divtik lielā mērā.