Saldumi un našķi mūsu bērnu dzīvē

Reizēm, staigājot pa veikalu, nākas redzēt šādu ainavu – mazs bērns stāv pie saldumu stenda un rociņa tā vien sniedzas pēc kāda našķa. Blakus esošais pieaugušais – mamma, tētis vai kāds cits – rīkojas atbilstoši situācijai. Tas var būt: piekāpjas un paņem priekš bērna saldumus, ko viņš iekārojis, vai pretēji – mēģina aizvilināt mazuli prom no attiecīgā stenda, novērst uzmanību, cits – strīdas un kategoriski atsakās pirkt kārumus. Tātad, cik cilvēku, tik situāciju.

Savā ziņā mums ir paveicies, jo mans bērns nedrīkst lietot saldumus – īpaši šokolādi un viņš to arī nekad (1,6 gadu vecumā) nav darījis. Vai viņam par to ir bijusi interese? Nē, jo nav bijusi iespēja un viņam saldumu stends ir tāds pats stends kā desu stends. Protams, mazais cilvēciņš aug un viņam sāk veidoties izpratne par lietām un vidi – arī par veikalu. Un pieļauju, ka kaut kādā brīdī arī man nāksies izvēlēties. Taču mūsu situācija ir savādāka, jo ir medicīnisks pamatojums, kāpēc un ko var/nevar. Ceru, ka spēšu bērnam to arī paskaidrot, kad pienāks laiks, kas, protams, negarantē vienmēr pozitīvu iznākumu. Jo kā mēs visi zinām – bērniem piemīt spītība, kuru mazināt attiecīgā situācijā nav iespējams.

Nesen, interesējoties par tēmu – mākslīgās krāsvielas, uzdūros PVD publicētajam pētījumam. Tā kā man tas likās būtisks, tad atļaušos to citēt te:

„Pārtikas Standartu aģentūra (Apvienotā Karaliste) publicējusi pētījumu, kas apstiprina, ka pastāv iespējama sakarība starp mākslīgo krāsvielu lietošanu uzturā un bērna uzvedību. Pētījumā mazi bērni katru otro nedēļu uzturā lietoja divu veidu pārtikas piedevu maisījumus dzērienu veidā, kuriem pievienots konservants nātrija benzoāts. Pētījuma rezultātā tika novērots, ka lietojot uzturā minētās pārtikas krāsvielas kombinācijā ar nātrija benzoātu, pieaug bērnu hiperaktivitātes līmenis.” Jāpiebilst, ka pētījums ilga 3 gadus.  

Augstāk minētais pētījums aizceļoja tālāk pa citiem attiecīgo iestāžu kabinetiem, kur tika analizēts un pētīts, rezultātā secinot, ka mākslīgās krāsvielas bērniem paredzētajos saldumos un našķos tomēr ir normas robežās…

Pirms pāris mēnešiem satiku savu paziņu, kura ir pārcēlusies uz dzīvi Norvēģijā un viņa man kratīja sirdi, ka viņas dēliņš esot kā traks uz saldumiem un pēc tam neesot nomierināms.

Uzreiz sasaucu šo pētījumu ar minēto gadījumu, jo ne pirmo reizi dzirdu par šādām pārmaiņām bērnu dzīvē. Arī citas paziņas un draugi ik pa reizei par to ir sūdzējušies un arī daži Latvijas ārsti apgalvo, ka saldumi, kuros ir dažādas mākslīgās krāsvielas var radīt bērna organismā neprognozējamas izmaiņas. Nerunājot jau par veselības problēmām, jo šīs krāsvielas neuzsūcās, bet „iekrāso” bērna kuņģa, zarnu trakta sieniņas, radot bērnam zarnu trakta un kuņģa saslimšanas.

Jā, varbūt kāds man oponēs, bet saldumi ir bijuši visos laikos. Protams, ka ir bijuši, bet vai tik ķīmiski kā tagad – diezin vai. Ja palasa populāru konfekšu sastāvu, tad viens no komponentiem, piemēram, ir palmu eļļa, kas ir visnevērtīgākā eļļa, turklāt tā ir kaitīga un var sekmēt vēža šūnu aktivizēšanos. Mūsdienās saldumi ir skaisti un krāsaini, nereti saistīti ar kādu brendu, piemēram, Hallo Kitty u.c., kas veicina to noietu bērnu starpā. Bet kādu cenu pēc tam mūsu bērni par to maksās? Tas ir jautājums, kas, manuprāt, būtu jāizanalizē jebkuram vecākam pirms piekāpties kārtējai bērna vēlmei tikt pie našķa.

Te es neaicinu ar palielināmo stiklu „iet cauri” saldumu etiķetēm, lai gan ir cilvēki, kas to dara (arī es!), taču saprāta robežās padomāt par citiem, alternatīviem saldumu veidiem, piemēram, augļi, rieksti, sūkādes, cepumi…jo cīnīties ar sekām ir daudz grūtāk nekā ar kašķīgu bērnu!

Gucci123

Materiāls par pētījumu ņemts no PVD mājas lapas.