Pēc desmit dienām “iet gaisā” akcija DOD PIECI, kur šogad tiks vākti līdzekļi to ģimeņu atbalstam, kas gatavas pieņemt bērniņus no bērnu namiem.
Es katru gadu atbalstu šo akciju gan ziedojit, gan sekojot līdzi un klausoties radio praktiski visu dienu. Un katru gadu šis ir emocionāls laiks, taču šogad sekot līdzi būs grūtāk. Jo, kad runa ir par maziem cilvēkiem, kam nav bijis izvēles un viņi atrodas tur kur atrodas - tas ir ārkārtīgi skumji un ikreiz par to domājot kaklā kāpj kamols.
Šogad arvien aktīvāk tiek runāts par bērniem, kas aug bez ģimenes un skumjākais,manuprāt, ir tas ka šī ir redzamā daļa, bet faktiski bez ģimenēm aug daudz, daudz vairāk bērnu, kuru vecākiem tiesības nav atņemtas un tie joprojam fiziski aug ģimenē, bet nereti nav mīlēti un drīzāk ir nasta nevis laime. Diemžēl...
Bērni, protams, vienmēr ir tēma ar kuru viegli manipulēt, jo sabiedrība kopumā ir līdzjūtīga.
Tas, kas mani skumdina ik gadu, ka parasti par bērniem bērnu namos atceramies tikai šajā - Ziemassvētku laikā - ziedojot rotaļlietas, saldumus, sniedzot koncertus un tā tālāk. Tā vien šķiet, ka cilvēki savā ziņā attīra savu sirdsapziņu, protams, labāko nolūku un cēla mērķa vadīti, bet cik daudzi, ziedojot pirms Ziemassvētkiem, aizdomājas par to, ka pienāks Ziemassvētku vakars un šie bērni būs tikpat bez ģimenes kā iepriekš... Un ne jau mantas patiesībā šiem bērniem ir nepieciešamas, bet gan ģimenes.
Tādēļ es vēlos uzrunāt ikvienu, kam ir iespēja izdarīt patiesi labu darbu un atbalstīt DOD PIECI akciju, kas nevāc ziedojumus, lai bērnus bērnu namos iepriecinatu īslaicīgi, bet ilgtermiņā, jo ziedojumi ir paredzēti psiholoģiskam
atbalstam tām fantastiskajām ģimenēm, kas ir pieņēmušas sirds lēmumu - pieņemt ģimenē bērniņus par kuriem pašu vecāki nav varējuši vai gribējuši parūpēties. Es šos cilvēkus apbrīnoju un ļoti cienu un ceru, ka reiz mēs paši būsim gatavi šādam ceļam. Lai cik liela mīlestība un spēks šajās ģimenēs būtu es ticu, ka pēc tam, kad vispirms pašu ģimenes un pēcāk valsts institucionālā sistēma ir salauzuši šos bērnus - tas jaunajām ir ģimenēm milzīgs darbs “salabot” šos bērnus un ikkatrs atbalsts ir no svara un visvairāk jau psiholoģiskais!
Es jau noziedoju un Tu?