Rotaļu nozīme bērna attīstībā. Ieteikumi jaunajiem un topošajiem tētiem

Rotaļu nozīme bērna attīstībā. Ieteikumi jaunajiem un topošajiem tētiem

14. Oct 19:49 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Rotaļāšanās ir ļoti nozīmīga bērna attīstībā, tā nodrošina visu, kas bērnam ir vajadzīgs, lai attīstītos, apgūtu pasauli un iepazītu attiecības un sevi. Biedrības “Tēvi” valdes loceklis Lauris Bokišs uzrunā jaunos un topošos tētus, dod padomus, skaidrojot kopā būšanas un rotaļāšanās nozīmi maza bērna attīstības procesā.

"Nesen no kāda tēta, kurš bija devies bērna kopšanas atvaļinājumā, dzirdēju atklātu un godīgu stāstu, ka pirmajās dienās, kad viņam bija iespēja uz dažām stundām atgriezties darbā, viņš esot juties kā atvaļinājumā. Viena no viņa lielākajām grūtībām bija tā, ka viņš nevarēja sarast ar rimto dienas gājumu un nestrukturēto rotaļāšanos, kur nav noteikti un pieaugušajam saprotami noteikumi," pārdomās dalās biedrības “Tēvi” valdes loceklis Lauris Bokišs.

Mazuļu un pirmsskolas vecuma bērnu dabīgais stāvoklis ir rotaļāšanās. Tā nodrošina visu, kas bērnam ir vajadzīgs, lai attīstītos, apgūtu pasauli un iepazītu attiecības un sevi.

Kad bērniem ir dota iespēja savā nodabā izpētīt sevi un pasauli, nemanot viņi iemācās arī staigāt, runāt un domāt. Turklāt, jo rotaļīgāk tas notiek, jo ātrāk viņi apgūst šīs prasmes.

Citiem vārdiem sakot – bērnība ir superspēja, un slepenais ierocis ir rotaļāšanās!

Tētim, lai veidotu noturīgu un pozitīvu saikni ar bērnu, nepieciešams iesaistīties un piedalīties bērna aprūpē jau mazuļa agrā vecumā. Tas veido pamatu gan attiecībām, gan bērna pozitīvam pašvērtējumam. Latvijā izveidotā atbalsta sistēma jau tagad ir ērta un draudzīga, lai tēti varētu būt kopā ar mazuli pirmajā dzīves gadā, tomēr tēviem bieži nav skaidrs, kā tieši rūpēties par mazuli, uzsver Bokišs.

Rotaļāšanās kā superspēja. Nodarbība jauniem un topošiem tētiem:

Tēti var piedalīties mazuļa attīstībā ar rotaļāšanos un rotaļīgumu, vērojot bērnu un viņa vajadzības. Tas gan var būt grūti, jo nereti vīrieši paši ir uzauguši bez klātesoša tēta. Tomēr var likt lietā visas dzīvē uzkrātās zināšanas un pieredzes – no attiecību veidošanas ar draugiem, partneri vai darba kolēģiem.

Katra paša spēkos ir izdarīt izvēli – iemācīties būt klātesošam un gādīgam pat tad, kad tas ir izaicinoši, vai turpināt darīt to, kas padodas gana labi, atsakoties no rūpēm un apzinātas attiecību veidošanas ar bērnu.

Iespējams, tas, kas izšķir, kuru ceļu jaunais tēvs izvēlēsies, būs saistīts ar prasmi rotaļāties un būt rotaļīgam. Ja tev kāda no šīm prasmēm piemīt, tad tev jau ir viss, kas vajadzīgs, lai kopā ar mazuli veidotos siltas un mīlošas attiecības.

Svarīga piezīme – rotaļāšanās un spēlēšanās ir viens un tas pats, bet tā nav izklaide. Izklaide ir tā, kur ļaujam lietām, ekrāniem un notikumiem darīt visu darbu, kamēr mēs pasīvi vērojam vai kontrolējam procesu ar vienas pogas palīdzību. Tiesa, arī izklaide var radīt prieku.

Rotaļīgums un rotaļāšanās 

Rotaļīgums piemīt kā bērnam, tā pieaugušajam. To raksturo atvērtība, prieks un humors, gatavība mācīties, eksperimentēt un improvizēt. Kad esam rotaļīgi, mēs uzticamies sev un citiem, kā arī esam gatavi pētīt un meklēt radošus risinājumus.

Tēti bieži sevi iedzen stūrī, cenšoties piespiest sevi uz rotaļāšanos.

Bērna attīstībai gan ir svarīgāk, ja rotaļa ir bērna vadīta.

Tētis var piedalīties šajā rotaļā, kuras noteikumus nosaka bērns. Turklāt vieglāk rotaļāties būs tad, ja pats pieaugušais būs rotaļīgs.

Kas ir rotaļāšanās? 

Sākumā svarīgi izskaidrot, kas nav rotaļāšanās. Tā nav uzspiesta, tā nav spēļu spēlēšana pēc noteikumiem (atceries, ka mēs runājam par mazuļiem), tā nav izklaide, tā nav mērķu un ambīciju piepildījums, tā nav kontroles forma.

Kad bērns rotaļājas, viņš ir aktīvs un pilnībā nodevies procesam. Vispirms mazulis pēta sevi, savu ķermeni, spēlējoties ar savām rokām un kājām, izzinot paša kustības un skaņas. Un tā ir gan rotaļa, gan rotaļīga darbība. Tētim nav vajadzības būt aktīvam un tajā iejaukties.

Kad bērnam kaut kas rotaļā nesanāk vai uznācis nogurums, tētis var sniegt mierinājumu.

Svarīgi ir pieņemt to, ka tētim nevajag kļūt par bērna izklaidētāju, kas visu uzmanību pārvirza no bērna uz sevi, lietu vai ekrānu. Kad to izdosies veiksmīgi pārvarēt, bērns iegūs būtisku pieredzi, ka viņš pats var sev palīdzēt. Rotaļa ar mazuli sākas no tēta intereses par bērnu, vērojot to, un nesteidzīgas klātbūtnes.

Rotaļāšanās, piesaiste un patstāvība 

Vienmēr būs tēti, kuriem rotaļāšanās būs atvieglojums un prieks, bet citiem – izaicinājums.

Daudzu tētu lielākais izaicinājums ir būt šeit un tagad, būt vērīgam un pasīvam, reizē atvērtam un rotaļīgam.

Tomēr ir vērts pieņemt šo izaicinājumu. Tētim ir dota lieliska iespēja jau no pirmajiem bērna dzīves mēnešiem ļaut bērnam attīstīt patstāvību un likt pamatus drošai piesaistei un pozitīvam bērna pašvērtējumam.

Rotaļāšanās mūsu dzīvēs ienāk mazuļa pirmajos dzīves mēnešos un ir aktuāla ilgtermiņā, jo tā ir bērnu svarīgākā ikdienas nodarbe. Mazuļiem ir nepieciešams laiks, kurā viņi var ienirt savās rotaļās, savukārt tētiem būtu jāļauj bērniem brīvi rotaļāties, attīstīt savu patstāvību un kompetenci.

Par to, ka pats bērns mums parāda visu vajadzīgo, lai vispusīgi un trāpīgi atbalstītu viņa attīstību, rakstīja jau Marija Montesori. Viņa uzsvēra, ka nav izgudrojusi apmācību metodi, jo visas idejas par bērnu mācīšanu atklājušās mazuļu novērošanas procesā. Viņa novēroja, ka bērniem ir nepieciešams gūt prieku no mācīšanās, būt neatkarīgiem, saņemt cieņu no apkārtējiem un tapt uzklausītiem.

Vērts atcerēties, ka tētis veic arī citas vecāku funkcijas. Tas nozīmē, ka ikdienā tētis savu uzmanību, klātbūtni un mīlestību mazulim var sniegt ne tikai rotaļājoties, bet arī iesaistoties ikdienas aprūpes situācijās – mierināšanā, barošanā, gulēt likšanā un vannošanā. Kad aprūpe ir gādīga, mazulim vairs nav nepieciešams, lai tētis pastāvīgi iesaistās viņa rotaļās. Tas gan nenozīmē, ka nevajag rotaļāties ar bērnu!

Mazulis novērtēs un priecāsies par to laiku, kuru viņam veltīsiet. Nav tik lielas nozīmes laika daudzumam. Svarīgāka būs tieši nedalīta klātbūtne kaut vai 15 minūtes dienā. Ar bērnu saskaņota rīcība apliecinās, ka tas, ko mazulis paveic, mēģina, piedāvā ir vislabākais un svarīgākais, ko viņš tajā brīdī var paveikt, un tētim ir prieks par viņu.

Rotaļāšanās un saziņa 

Rotaļāšanās ir bērnu valoda. Rotaļājoties mazuļi ir vispatiesākie un atvērtākie. Tādēļ rotaļīgums, mīloši pieskārieni un dauzīšanās var būt viens no pirmajiem saziņas veidiem starp tēti un bērnu. “Ja bērni ar saviem vecākiem var piedzīvot dažādas rotaļīgas aktivitātes jau no pirmajām dzīves nedēļām, sajūtot, ka pieaugušie ir iejūtīgi un pieejami, rotaļas kļūst par nozīmīgu komunikācijas veidu starp bērnu un vecākiem, stiprinot viņu savstarpējo saikni,” to apstiprina Vita Kalniņa brīnišķīgajā grāmatā “Niķu nav!”.

Lai vieglāk saprastu, ko nozīmē rotaļīga saziņa, var izmantot salīdzinājumu ar sporta komentētāju. Līdzīgi, kā komentējot sporta spēles, mēs nosaucam bērna darbības. Šāda komentēšana nav ne uzslava, ne kritika, drīzāk tā apstiprina bērna rīcību vai jūtas, kas ir pamats pozitīva pašvērtējuma veidošanai.

Kad rotaļīgi spēsiet sazināties un aprakstīt ikdienišķas lietas, būs vieta arī priekam un smiekliem. Kopīga smiešanās mazina spriedzi, bailes un dusmas. Mūsu spēkos ir aizstāt bailes, kaunu, vainas sajūtu ar rotaļīgumu, siltu skatienu, īstu klātbūtni, kas palīdz katram mazulim veidoties par patstāvīgu un pašpārliecinātu, labestīgu cilvēku, uzsver Lauris Bokišs.

Rotaļkaste 

Pirmajos dzīves mēnešos mazulim mīļākā rotaļlieta ir tēta un mammas sejas, balsis un pieskārieni. Šajā laikā mazulim pietiek ar sevi un gādīgiem vecākiem, lai saņemtu visu, kas vajadzīgs, lai attīstītos un rotaļātos. Kad tas apgūts, bērns bieži pats atrod lietas, ar kurām rotaļāties, izzināt pasauli un sevi.

Pirmajā dzīves gadā mazuļa apgāde ar rotaļlietām ir liels prieks un izaicinājums gan tētiem, gan citiem tuviniekiem. Nereti pastāv vēlēšanās sagādāt jaukas, raibas, daudzveidīgas un attīstošas rotaļlietas. Tomēr der atcerēties, ka neliels rotaļlietu daudzums veicina koncentrēšanas spējas. Jo mazāks bērns, jo ilgāk rotaļlietas var nemainīt.

Mazulim saistošāka būs tēta seja, rokas, mati, balss, vēlāk arī koka klucītis un lakatiņš. Tas var likt katra mīloša tēta ego ietrīcēties, jo ir taču visas tās smukās mantiņas! Tomēr mazuļa attīstībai labvēlīgākas ir rotaļlietas, kuras var kļūt par dažādām lietām. Ja pirmajā dzīves gadā vecāki to novēros retāk, tad, sākoties otrajam dzīves gadam, bērnos palēnām sāk attīstīties fantāzija. Šajā vecumā bērns jebkuram priekšmetam spēj piešķirt simbolisku nozīmi, tā parādot, kas viņam ir svarīgs un ko viņš ir iemācījies vai sapratis par sevi un pasauli.

Mazuļa rotaļkaste sākas ar sava un tuvāko cilvēku ķermeņu izpēti. Pēc tam būtu labi aprobežoties ar tādu mantu apjomu, kas ietilpinās vienā kastē. Šajā kastē ir kluči, kāda lelle, mīļmanta, bumba, kāds lakats un knibināšanos un pirkstu veiklību veicinošas lietiņas. Plauktā liekam vecumam atbilstošas grāmatas, kuras pētīt pašam vai lasīt kopā ar tēti.

Kad rotaļlietu ir par daudz, ir vērts ieviest rotācijas principu. Nolieciet daļu rotaļlietu nost un izvērtējiet, no kurām mazulis jau ir izaudzis. Tā pasargāsi sevi un mazuli no lieka stresa un haosa.

"Rotaļājoties un rūpējoties par bērnu, mēs viņā attīstām vajadzību pieķerties un justies labi ar cilvēkiem, nevis lietām. Tēti var pieņemt bērnību kā superspēju un piedalīties slepenā ieroča jeb rotaļāšanās attīstībā un veicināšanā," uzsver biedrības “Tēvi” valdes loceklis Lauris Bokišs.