Pārmaiņu laiks, kas ved uz augšu!

Ja gads iesākās tiešām krāsains un patīkamiem notikumiem bagāts, tad turpinājums tam sekoja gaužām skarbs. Taču kā nu kuram! 

Šis mājās pavadītais laiks mūsu ģimenē mainīja vien to, ka visi ģimenes iemītnieki bija spiesti mainīt savu lokācijas vietu un dzīvoties apstākļos par kuriem pat aizdomāties nebija laika. 

Tētis liellāko daļu bija spiests vedāt bērnu šurpu turpu pie auklītes, savukārt mazajam pelēnam bija jāpierod pie citiem dzīves apstākļiem. Jeb nomainījām dārziņa grupiņu uz auklīti un mazo brālēnu. Šis pusotrs mēnesis mums ļoti atviegloja ikdienu, jo mūsu atvasīte bija drošās rokās. Vienmēr laikā brokastis pusdienas, launadziņš. 3 stundas pastaigas svaigā gaisā un salds miedziņš. Viss pēc pulksteņa un tā kā dārziņā. Tikai visam viens liels pluss- neviens no mazajiem brālēniem visu šo laiku nav slimojis. Tātad arī liela ekonomija uz zālēm. Paldies par šo fantastisko iespēju mūsu radiniekiem.  

Arī es biju spiesta pamest savu virtuves darbiņu uz citu, kas šobrīd man ir sirdij tīkamāks un mīļāks.  Vairs nekāda ēdienu gatavošana, nekādas šauras virtuves un smacīga gaisa. Gandrīz katru dienu pavadu laiku svaigā gaisā, cilvēkos un ar pavasara košumu sirdī. Darbs saistās ar augļu kokiem, ogulājiem un ziediem. Skaisti vai ne? Pavasaris tiek izbaudīts tā kārtīgi. Tā kā šobrīd zem sirsniņas nesu Kārlīša mazo māsiņu, tad viss šis mums abām nāk tikai par labu. 

Savukārt lielākās bažas ir atgriešanās realitātē. Lai gan es vairs netaisos savu lokācijas vietu mainīt un plānoju palikt pie ziedošiem kokiem, bērnam nākas atgriezties dārziņā. Jau divas dienas vedam Kārli pie savas mīļās audzinātājas uz grupiņu. Diemžēl šis atkal ir tas posms kuru ir jāpārdzīvo mums abiem.Ar asarām acīs nododu savu raudošo bērnu audzinātājai. Un braucot mājās turpinu birdināt asaras, jo bērnam atkal piespiedu kārtā tiek mainīta vide pie kuras tiko tikai pieradis. Tāda ir realitāte un bērnam ir tieši tā pat kā mums pieaugušajiem jādzīvo līdzi šai situācijai valstī. Paldies Dievam viss pamazām atgriežas vecajās sliedēs.  Un nekas jau neapstājas, jo mēs augam, attīstamies, vairāk plānojam un ceram, ka pavisam drīz dzīvosim vietā kuru sauksim par savām mājām. 

Šis smagais posms mūsu ģimene viennozīmīgi ir nācis tikai par labu. Un ceru, ka arī jums.