Kļūstot par vecākiem, mums šķiet, ka lielāko kopā pavadīšanas laiku, mums bērniem kaut kas ir jāiemāca. Bet patiesībā ir tā, ka daudz kas ir jāiemācās mums pašiem. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo ikdienā mēs pieņemam lēmumus, balstoties uz emocijām, bet šie lēmumi reizēm ir ļoti kļūdaini. Kas tie ir par lēmumiem un kāpēc tādus labāk būtu nepieņemt?

Aiznesam, lai nomierinātu.

Kāpēc mēs tā darām? Mēs vēlamies palīdzēt mūsu mazulim tikt galā ar satraukumu un krīzes brīžiem.

Kāpēc tas ir slikti? Uzmanības novēršana un strauja uzmanības maiņa no negatīvajām emocijām, rezultātā var pārvērsties par histērijām vēlākā vecumā, jo mazotnē, mazulis vienkārši neiemācīsies tikt galā ar savām emocijām.  Ir svarīgi, lai mazulis savas attīstības laikā piedzīvotu gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas, tomēr vecāku galvenais uzdevums ir palīdzēt šīs emocijas “izdzīvot”, lai tās neuzkrātos.

Ko darīt? Runājiet ar bērnu un ļaujiet viņam Jums pastāstīt, parādīt to kā viņš jūtas. Apvainots, noguris, dusmīgs vai vienkārši vēlas, lai viņam pievērš uzmanību un samīļo. Parādiet mazulim, ka viņu saprotat, pastāstot savus novērojumus un radot izpratni, piemēram: “Es zinu, ka Tev ļoti gribas šo rotaļlietu, bet šoreiz mēs to varam apskatīt, bet iegādāties nevaram” vai “Tu gribēji salikt no klucīšiem lielu torni, bet tas sabruka… ”. Esiet līdzjūtīgi un saprotoši vecāki, tas palīdzēs emocijas atbrīvot arī bērniem.

Sitiens pret sitienu?

Kāpēc mēs tā darām? Šis veids, kaut kur mums vēsturiski iespiedies atmiņā kā pareizais veids kā iemācīt lietu kārtību bērnam. Ja mums kāds iesit vai dara pāri, mums noteikti ar to pašu ir jāatdara.

Kāpēc tas ir slikti? To darot mēs noteikti bērnam kaut ko iemācīsim, bet pilnīgi noteikti, ne līdzjūtību. Pieaugušo loģika ir pavisam vienkārša. Kad bērnam iesit vai iekož – viņš sapratīs ,ka tad sāp, tāpēc tā nedarīs. Bet skumjākais šajā ir tas, ka bērniņš pieņems to kā normu un iemācīsies, ka mamma arī var izdarīt sāpīgi.

Ko darīt? Agresijai neatbildam ar agresiju. Ar savu rīcību parādiet, ka Jums nepatika tas, kas tikko noticis. Aizgriezieties, parādiet, ka esat satraukti. Šādās situācijās ir labi, ja blakus ir vēl kāds pieaugušais, kurš mazulim var paskaidrot, ka šādi rīkoties nav labi un, ka mammīte tagad ir bēdīga un aicina mammu pažēlot. Bērni lieliski saprot emocijas. Tāpēc, izmantojiet  dažādas rotaļlietas, ar kuru palīdzību šādas situācijas varat izspēlēt kopā ar bērnu.

Nu iedod arī citiem savu rotaļlietu, jeb – piespiežam dalīties.

Kāpēc mēs tā darām? Mums šķiet, ka šādā veidā mēs iemācīsim bēram dalīties un būt laipnam.

Kāpēc tas ir slikti? Šādi uzspiežot savu gribu, mēs panāksim pretējo efektu un bērns savas rotaļlietas sargās vēl cītīgāk. Mazulis vēl nesaprot, kāpēc vispār kādam būtu jādod savas rotaļlietas. Vēlāk, kad bērniņš uzsāk bērnudārza gaitas, situācija kļūst vēl saspīlētāka, jo tur ar rotaļlietām nākas dalīties nepārtraukti. 

Ko darīt? Iemācīt dalīšanos var tikai rādot tam pozitīvu piemēru un esot parauga lomā. Mājās, mašīnā, pie draugiem, pie radiem – parādiet viņam pozitīvu uzvedības piemēru. Lai veicinātu šo izpratni var izmantot daudz vienādus priekšmetus, kurus sadalām vienādās daļās un dodam arī citiem. tādējādi mācot dalīšanos. Pavisam mazajiem nav obligāti savas rotaļlietas jādod citiem, pret viņu pašu gribu.

Paceļam balsi, ja bērns neklausa.

Kāpēc mēs tā darām? Vēlamies, lai mazulis vienmēr un visur ir pieklājīgs un paklausīgs.

Kāpēc tas ir slikti?  Mazulis savas dzīves pirmajos gados vēl ir pārāk jauns, lai iemācītos ierobežot slikto garastāvokli. Mazulis nemāk izjust pateicību un žēlumu.

Ko darīt? Vecāku piemērs un rīcība ir galvenais, kas var iemācīties mazulim atbilstošu izturēšanos, tāpēc vispirms iemācāmies konfliktus risināt paši un tad palīdzam tos izprasta arī mazulim.

Šantžējam un liekam darīt to, kam mazulis vēl nav gatavs.

Kāpēc mēs to darām? Vēlamies, lai mazulis ātrāk kļūtu patstāvīgs un iemācītos lietas darīt ātrāk un tā kā mēs to vēlamies.

Kāpēc tas ir slikti? Ja mazulis vēl nav izveidojis prasmi tikt galā ar stresu un agresiju. Tājā gadījumā, iedomājieties mazuli, kurš visu laiku saņem šādas sajūtas – rezultātā viņš var pārstāt reaģēt uz normālu un mierīgu balsi un norādījumiem, kā saprotamus un normālus uztverot tikai skaļus un agresīvus vārdus un izteiksmes. Tāpat - mazulis aattīstās caur savu pieredzi. Likšana visu darīt tā kā liek kāds cits, bieži vien nedod vēlamo rezultātu. 

Ko darīt? Pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība. Nav nepieciešams bērnu mēģināt motivēt ar agresiju un šantāžu. Viņš pats vēl nespēj ar šīm sajūtām tikt galā patstāvīgi.   

Slavējam bez iemesla.

Kāpēc mēs tā darām? Mums šķiet, ka šādi rīkojoties, paaugstināsim bērna pašapziņu.

Kāpēc tas ir slikti? Paslavēt vēlams tad, kad tam ir iemesls. Ja slavēsim vienmēr un visur, tad, kamēr vien mazulis atradīsies mūsu “kompānijā” viņš jutīsies labi, bet, ja mazulis nonāk situācijā ar citiem cilvēkiem un bērniem un šādas slavēšanas vairs nebūs? Bērns jutīsies vīlies un kā neveiksminieks. Tas maldīgi var ietekmēt viņa pašapziņu. 

Ko darīt? Paslavēšana un mīlestības izrādīšana ir divas dažādas lietas, tāpēc tad, kad neskaitāmo reizi vēlēsieties atkārtot frāzi “Vai, kāds Tu malacis”, labāk pasakiet “Es Tevi mīlu. “Ak, cik labi, ka Tu mums esi”. Uzslavas atstājiet tām reizēm, kad tam tiešām ir iemesls. Sakārtoja rotaļlietas, palīdzēja mammai vai tētim izdarīt kādu darbu u.tml. Vēl būtiski – tad, kad vēlaties mazuli paslavēt par to, ka viņš, piemēram, nokārtojies uz podiņa vai iztīrījis sev zobiņus, sakiet: “Tu pats pačurāji podiņā”, “Tu pats iztīrīji zobiņus, paskat, cik tie tīri”. Uzslavām jābūt “par lietu”.

Esiet uzmanīgi un vērīgi. Vienmēr  atcerieties to, ka katrs bērniņš ir atšķirīgs. Tieši tāpat kā mammas un tēti. Tāpēc – lai ikdienā atšķirība nebūtu šķērslis, esiet kopā ar autiņbksītēm Huggies® Pants – tās ir autiņbiksītes- biksītes, kas aug kopā ar mazuli. Katram vecumam vispiemērotākais izmērs un vislabākās īpašības!

No dzimšanas brīža līdz pirmajiem soļiem!