Fejiņas pirmās dienas bērnudārzā

Pirmās divas bērnudārza dienas Fejiņai aiz muguras. Esmu gan pārliecināta, ka lielākais lūzuma punkts vēl priekšā, jo pagaidām meitiņa uz bērnudārzu iet ar smaidu sejā, rādot uz grupiņas durvīm un sakot „tur, tur”, kas nozīmē, ka vajag iet iekšā.

Laikam svētdienas novakars bija tas brīdis, kad es pa īstam apjautu, ka Fejiņa dosies uz bērnudārzu. Jau tik ierasts ir kārtot dēlam uz dārziņu velkamās drēbes, līdzi ņemamās mantas, bet, kad to pirmo reizi darīju meitai, pie drēbju plaukta apjuku. Cik maiņas apģērbus dot līdzi, cik silti saģērbt, kā ģērbt, lai mazajai būtu pēc iespējas ērtāk? Tā nu finišā apstājos pie jau pārbaudītas vērtības – legingiem. Pārrevidējot apģērbu plauktu, kur iepriekš šķita, ka visa kā jau ir gana daudz, secināju, ka vēl kādi legingi gan noderētu.

Tie, kas seko līdzi Fejiņas gaitām, varbūt būs jau piefiksējuši, ka mana mazā dāma ir īsta guļava. Viņa var vakaros dejot kaut līdz pusnaktij (un tas nekas, ka dzīvoklī ir tumsa un visi guļ), bet no rīt gulēt līdz plkst. 9.00 vai pat vēl ilgāk. Dārziņš piespiedu kārtā liks līdzšinējo brīvo režīmu lauzt. Tagad bērnu rīti sākas 6.30, kad pati jau esmu paēdusi brokastis, un viņus modinu. Pirmajā dienā Fejiņu varēja bakstīt, purināt, cik uziet, bet viņa tikai gulēja tālāk. Tāpēc ņēmu talkā Youtube, ieslēdzot bērnu iemīļoto dziesmu „Ballējam, neguļam”. Mana meita uzreiz bija augšā un šūpojās mūzikas ritmā. Smaidīgi un ar puķēm rokās devāmies uz bērnudārzu.

Lai gan iekšēji centos saglabāt mieru un nelaist uztraukumu tuvumā, loģiski, ka nelielas bažas par to, kā gan Fejiņa uztvers pārmaiņas savā dzīvē, gan bija. Iegājām grupiņā, pārvilku meitiņai maiņas apavus un devāmies aplūkot mantas. Fejiņa te pastumdīja leļļu ratus, te padarbojās ar attīstošajām rotaļlietām, uz brīdi pat aizmirstot par manu klātbūtni, tāpēc kādā mirklī vienkārši aizgāju.

Pēc audzinātājas stāstītā, diena bijusi pavisam laba, tikai viens gan – kā kāds pavirinājis grupiņas durvis, Fejiņa uzreiz sākusi raudāt, domādama, ka viņai nāk pakaļ. Protams, pēc pusdienām jau arī sagaidīja savus vecākus atpakaļ.

Prātā biju izdomājusi, ka otrais rīts būs smagāks nekā pirmais, jo Fejiņa jau zinās, kur ejam, kas viņu sagaida. Līdz ieejas durvīm viss bija labi, meitiņa smaidīja kā maija saulīte, arī ieejot grupiņā čivināja ar audzinātāju, taču ik pa brīdim uzsauca „mamma, mamma”, vaktējot, vai esmu blakus.

No sirds ceru, ka Fejiņas dienas ritms sakārtosies tā, lai vakaros viņas organisms prasītu ātrāk doties gulēt, jo ar varu nevienu nepiespiedīsi gulēt, taču, ja vēlu dodas gulēt, pa dienu ātri nāk miedziņš. Tāpēc arī vakardien jau vēl pirms pusdienām Fejiņa gandrīz jau bija atlūzusi un, pārnākot mājās, nogulēja vairāk nekā divas stundas garu diendusu.

Pagaidām gan esmu novērojusi, ka šīs divas dienas Fejiņa aizmieg ik vakaru par aptuveni 10 minūtēm ātrāk nekā iepriekšējā vakarā, tāpēc, domājams, viss sakārtosies pats no sevis.

Šis rīts bija lūzuma punkts. No rīta smaids un prieks, taču, ejot grupiņā rotaļāties, Fejiņa ne mirkli neatlaida manu roku. Pat nesaprotu, kā man izdevās izmukt no grupiņas. Arī audzinātāja teica, ka tieši trešā diena parasti esot visgrūtākā. No sirds ceru, ka visas nākamās būs aizvien vieglākas. Viens gan ir pozitīvs aspekts – audzinātāja norāda, ka Fejiņa jau sāk rotaļāties ar citiem bērniem. Tad nu, iedzīvojoties labāk, noteikti mammas klātbūtnes efekts būs mazāk svarīgs.

Patlaban Fejiņa bērnudārzā paliek līdz pusdienām, un pēc tam dodas mājās. Plānots, ka nākamnedēļ varētu mēģināt arī dārziņā gulēt diendusu, bet līdz tam vēl jānonāk.

Ja arī Tava atvasīte šajā septembrī uzsākusi bērnudārza gaitas, labprāt uzklausīšu, kā viņai veicas ar iedzīvošanos dārziņā?