Elizabete Valujeva: Mazuļa piebarojumā svarīgākais ir veicināt bērna ēstprieku

“Vienu rītu, kad Oliveram bija aptuveni 6 mēneši, turot viņu klēpī un ēdot brokastis, es saņēmos iedot pagaršot mazlietiņ sasmalcināta avokado un biju priecīga redzēt, ka viņš sniedzas, lai saņemtu vēl, tātad viņam garšoja. Drīz vien sapratu, ka patiesi mums ir sācies jauns dzīves posms, un tas ir piebarojums,” stāsta Elizabete.

Kā sākās Olivera piebarojuma stāsts?

“Kopumā piebarojums sākās visai nejauši, jo es pārvarēju bailes un sapratu, ka man ir jādod bērnam tas, ko viņš pats vēlas. Apmēram piecos ar pusi mēnešos Olivers diezgan skaidri sāka izrādīt, ka ir gatavs piebarojumam, proti, grib nogaršot to, ko ēd viņa vecāki. Tāpat arī viņš ļoti izteikti izrādīja neapmierinātību, ja nedevām viņam ēst to, ko ēdam mēs.

Es ļoti ilgi domāju, ar ko drīkst un ar ko nedrīkst sākt piebarojumu, bet sapratu, ka pirmais produkts var būt jebkāds, tāpēc es pārstāju uztraukties un skatījos, kas uz mana šķīvja ir tāds, ko varu dot arī viņam. Tomēr piebarojuma sākumā noteikti nevajadzētu bērnam dot ēdienus, kuru sastāvā ir daudz cukura vai sāls. Tāpat arī pašā sākumā nevajadzētu dot pavisam cietus gabaliņus, ir jāseko tekstūru progresam. Attiecīgi, sākumā jādod mīkstāki ēdiena gabaliņi un tad aizvien cietāki.”

Tavuprāt, vai pastāv ieteicamais mazuļa vecums piebarojuma uzsākšanai?

“Es biju dzirdējusi, ka ir vecāki, kas mazuļa piebarojumu sāk jau no četru mēnešu vecuma, bet es tomēr sliecos uzticēties savai ārstei un lasītajai informācijai, ka piebarojumu būtu labāk sākt ap pieciem ar pusi līdz sešiem mēnešiem, un tā arī mēs darījām. Man nav viedokļa, kas būtu labāk, jo es neesmu ārsts. Tomēr man šķiet, ka izvēlējāmies sev vispiemērotāko variantu, jo viss notika kā pēc grāmatas.”

Kādi būtu ieteicamie pirmie produkti, kurus piedāvāt mazulim?

“Manuprāt, jāsāk ar ko tādu, ko izvēlamies ēst paši. Neredzu jēgu speciāli pirkt kādus konkrētus produktus, lai uzsāktu mazuļa piebarojumu. Mūsu gadījumā tas bija avokado no mana šķīvja, bet, ja tas nebūtu avokado, tad tas noteikti būtu kāds dārzenis. Vēlāk turpinājām ar tvaicētu saldo un parasto kartupeli, brokoļiem, dažādām putrām, augļiem, tad pievienojās arī gaļa, graudaugi. Tagad jau Olivers ēd to, ko ēdam mēs paši. 

Tas, kas mums ar Oliveru strādāja vislabāk, bija tā saucamās mikro devas. Saspied starp pirkstiem pavisam mazu ēdiena gabaliņu un iedod to nogaršot. Te nav stāsts par to, ka mazulim ar to ir jāpaēd, viņam ir jādod ēdiens nogaršot, ir jāveicina viņa ēstprieks.”

Kā ar piebarojuma pagatavošanu? Kādus pagatavošanas veidus Tu varētu ieteikt? 

 “Tvaicēšana mums bija visvieglākais veids, jo man ir Philips Avent tvaicētājs un blenderis, kas ļoti atviegloja manu ikdienu, bet, protams, var izmantot arī parasto sietiņu. Vēl labs veids ir cept cepeškrāsnī vai vārīt, kur iespējams pagatavot maltīti visai ģimenei, bet no uzturvērtības viedokļa vislabāk tomēr būtu ēdienu tvaicēt. 

Mūsu gadījumā jāatzīst, ka Oliveram ne visai gāja pie sirds biezeņi, tomēr paši dārzeņi, it īpaši tvaicēti, ļoti labi garšoja. Tvaicējam mēs vēl joprojām, Oliveram ļoti garšo tvaicēti brokoļi.”

Foto: Margarita Ezergaile

Kā ir ar uzturvielām un vitamīniem? Cik svarīgi ir pievērst tam uzmanību arī piebarojumā?

“Piebarojuma ienākšana ģimenē patiesībā ir ļoti labs veids, kā uzmanīt arī pārējās ģimenes uzturu, jo mazulim gan pirmajā dzīves gadā, gan arī nākamajos ir ļoti svarīgi domāt par sabalansētu uzturu. Man šķiet, ka te ir jāskatās uz ģimeni kopumā. Protams, ja ģimene ēd kā pagadās, biežāk ārpus mājas un tā saucamo “fast food”, tad mazulim tas īsti nederēs. Ir ļoti svarīgi, lai mazulis augtu, attīstītos, lai viņam normāli darbotos smadzenes, lai būtu laba kopējā veselība un tiktu stiprināta imunitāte, tāpēc maltītēm jābūt sabalansētām – tātad jāiekļauj labie tauki, ogļhidrāti, olbaltumvielas, šķiedrvielas, augļi un dārzeņi. Piekrītu, ka tas var būt ļoti izaicinoši, tomēr tas var būt arī labs veids, kā visai ģimenei piedomāt pie savām maltītēm.”

“Olivers vispār ir kārtīgs ēdājs, viņam garšo ēst un ļoti labprāt tiek izmēģinātas jaunas garšas. Viņā ir izveidojies tas, ko es saucu par ēstprieku, un man par to ir vislielākais gandarījums. Neesmu speciāliste, lai mācītu, bet citām ģimenēm gribētu ieteikt ēst pie viena galda, kopīgas maltītes laikā nebūt ieslīgušiem telefonos, neskatīties televizoru, nestrīdēties un nepārrunāt problēmas, bet koncentrēties tikai un vienīgi uz ēšanu, lai bērnam arī nākotnē nerodas sliktas asociācijas ar ēdienu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi.”