Bērns greizsirdīgs. Ko darīt?

Bērns greizsirdīgs. Ko darīt?

20. Dec 2019, 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Greizsirdība ir dabiska parādība bērnu attiecībās. Vecāki, kas vēlas šo greizsirdību izslēgt kā lampiņu, būs ļoti vīlušies, jo nav viena tāda metode, kā varētu atrisināt brāļu un māsas savstarpējo attiecību sarežģītos aspektus. Kā rīkoties, ja bērnā ieslēgusies greizsirdības uguntiņa, vaicājām psiholoģei Diānai Zandei.

Bērnu savstarpējās attiecības 

Vecākiem ir jābūt gataviem, ka brāļi un māsas viens pret otru izrādīs ne tikai siltas, bet dažkārt arī naidīgas jūtas, kas ir tikai normāli. Tas ir ļoti līdzīgi kā pieaugušo starpā. Arī partneri dažreiz mēdz priecāties viens par otru un izjust tuvību, taču dažreiz arī mēdz izjust ļoti nepatīkamas un, pat grūti izturamas emocijas. Tieši tas pats notiek bērnu starpā. 

Vispirms vecākiem vajadzētu aizdomāties par to, kas varētu izraisīt šo greizsirdības izpausmi bērnu starpā. Bieži vien tā ir pašu vecāku uzvedība, kas izraisa greizsirdību. Nereti mēs mazajam bērniņam pievēršam vairāk uzmanību nekā vecākajam bērnam. Vajadzētu piefiksēt, kuros brīžos bērns izrāda greizsirdību, kas notika pirms šī greizsirdība uzliesmoja, un mēģināt saprast, vai es neesmu apdalījis vecāko, vai atkal tieši otrādi – jaunāko bērnu, piemēram, samīļojot tikai vienu no bērniem.

Ja pēc sarunas, kad viens no bērniem ir ticis samīļots, taču otrs nē, un, piemēram, lielais brālis mazajam sit, ir skaidrs, ka mamma vai tētis šajā gadījumā ir izraisījis greizsirdības lēkmi. Tādēļ vecākiem vajag pievērst uzmanību arī vecākajam bērnam, paņemt viņu rociņās vai pateikt kādu sirsnīgu vārdu. Tātad, vispirms pašiem vecākiem ir jānovēro, kas tad īsti ir tie notikumi vai rīcība, pēc kuras vecākais vai jaunākais bērns izrāda greizsirdību. Visbiežāk tā būs tomēr kāda vecāku izdarīta rīcība,  kuru būtu vērts nedaudz pakoriģēt. 

Dalīšanās ne tikai ar mantām, bet arī ar mammu un tēti

Bērns nevēlēsies dalīties nedz ar mantām, nedz arī ar mammu vai tēti, un tas ir pilnīgi dabiski. Cilvēkiem ir radusies šī ideja, ka bērnam būtu jādalās ar visu, kas viņam ir, bet kādēļ gan, lai bērns vēlētos dalīties, vai atdot sev kaut ko svarīgu kādam citam? Tātad, no bērnu pasaules uztveres skata punkta tas ir normāli, ka viņš negrib dalīties ar savām mantām, jo viņa mantas ir viņa mantas, un mums ir svarīgi atcerēties, ka tas nenozīmē, ka viņš ir nepieklājīgs vai skops, pat ja nedalās ar savu māsiņu vai brālīti. Līdzīgi ir arī ar pieaugušajiem, jo arī mēs nedodam savas lietas citiem. Kad mēs, pieaugušie, nedalāmies ar savām mantām, to mēs uzskatām par ļoti adekvātu lietu un mēdzam pat nosaukt par mantas taupīšanu. 

Vecākiem ir nevis jāgaida, kad bērns pats sapratīs, ka mamma vai tētis ir jādala ar mazuli, bet gan vecākiem ir jāparāda vecākajam bērniņam, ka viņš joprojām ir mīlēts, un to, ka viņam joprojām ir vieta mammas vai tēta klēpī. Ir būtiski parādīt abiem bērniem to, ka mammu un tēti var sadalīt savā starpā, ko mēs varam izdarīt ar pavisam vienkāršām rīcībām ikdienā.

Visas šīs lietas izriet nevis no paša bērna, bet gan no viņa vecākiem, un vecāki šīs lietas bērnam iemāca ar savām rīcībām. Bieži vien vecāki cer, ka bērns pats viegli iemīlēs brālīti vai māsiņu, viegli dalīsies ar mantām, kā arī viegli aizies gulēt un vecākiem nekas nebūs jādara, tikai jāliek saprast, ka tā ir smuka uzvedība. Tātad, šeit ir stāsts par to, kā vecāki palīdz bērnam iziet cauri šim grūtajam posmam, kad ģimenē ienāk mazulis.  

Eksperts

Diāna Zande

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, psiholoģe, krūtsēdināšanas speciāliste
Diāna Zande Vecāku skolā