Mans mazulis ir eņģelis..

Mans mazulis ir eņģelis..

17. Sep 2010, 10:40 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Mazulis ir pieteicies, vecāki ir laimīgi, BET likteņa pirksts neļauj izbaudīt šo laiku kopā ar mazuli, jo nu viņš ir eņģelis debesīs.. Šoreiz par bērniņa zaudējumu un sērošanu.


„Mazuļa nāve ir klusa, smaga tēma, kas prasa cieņu. Šajā laikā, kad kāds ir aizgājis, mūsos ienāk visi cilvēki, kas reiz dzīvojuši, bet aizgājuši..” tā par bērna zaudēšanu iesāk runāt psihoterapeite Vita Kārkliņa.

 

Kad mazulis ir aizgājis, palīdzības meklēšana ir milzīga uzdrošināšanās, tomēr palīdzība no malas var ļaut palīdzēt diviem cilvēkiem turpināt būt kopā, būt patiesiem vienam pret otru un izprast nāves jautājumu.

 

Visbiežāk vecākus nedod mieru jautājums – „Kāpēc?! Kāpēc tieši ar mani?” Varbūt nedaudz pirms šī notikuma cilvēka domas par nāvi var būt atšķirīgas. Ticīgiem cilvēkiem tas vairāk būs saistīts ar Dievu un ar reliģiju. Savukārt neticīgie cilvēki paši izdomā, kāda būs attieksme pret nāvi un to, kur nonāk mūsu dvēseles. Tomēr visiem kopīgs ir tas, ka cilvēkiem ir bail no nezināmā.

 

Apglabāt arī fiziski

 

Daudziem vecākiem pēc bērniņa zaudējuma pēc dzemdībām daudz vieglāk paliek tad, ja bērniņš ir arī fiziski apglabāts, jo tādējādi ir iespēja jebkurā brīdī aiziet pie mazuļa kapiņa. Tomēr tik pat daudz vecāku nespēj apglabāt mazuli.

 

Psihoterapeite Vita Kārkliņa uzsver, ka atvadīšanās kā rituāls ir ļoti svarīgs, tomēr tajā pašā laikā arī liels izaicinājums māmiņai, kas var radīt arī nervu stresu, tāpēc svarīgi arī meklēt palīdzību pie speciālista. Finansu ieguldīšana ir ieguldījums dvēseles atveseļošanā, jo arī pēc gadiem šīs neizsāpētās un neizrunātās sāpes var nākt gaismā.

 

Dievs un baznīca

 

Kā stāsta psihoterapeite, bez baznīcas šādā zaudējumā nav iespējams iztikt, jo mierinājums ir ļoti svarīgs. Pie Dieva un baznīcas var gūt drošību un mieru, kas palīdz atvadīties, atbrīvoties no sērām, dodot vietu jaunām emocijām, jaunai dzīvei un, iespējams, arī nākamajam mazulim, ja vecāki ir pietiekami drosmīgi.

 

Parasti sērošanai ir vajadzīgs aptuveni 1 gads. Ja šis sērošanas periods ieilgst, psihoterapeite Vita Kārkliņa iesaka steidzami meklēt palīdzību, jo tā ir jau depresija. „Nākot uz baznīcu, uz dievkalpojumu un iekšēji klusējot un runājot ar Dievu, mācītājs ar sapratni un labestību pieņem jūsu domas,” piebilst psihoterapeite.

 

Palīdzība no malas

 

Kur likt dusmas? Kur likt sāpes? Kur gūt izpratni par to, kas noticis? Viennozīmīgi, tas ir jāizdara un jāatbrīvojas no šaubām, kas māc vecākus, tāpēc par savām sajūtām ir jārunā. Un šobrīd ir pieejama arī palīdzība vecākiem, kuri zaudējuši bērniņu.

 

Psiholoģe Vita Kalniņa Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra „Līna” paspārnē ir izveidojusi biedrību „Ģimenes ar eņģeli”, kur tiek pulcinātas ģimenes, kas zaudējušas bērniņu grūtniecības laikā vai bērniņa pirmajos dzīves gados. Bez vecākiem tiek aicināti arī citi tuvinieki, piemēram, māsas un brāļi, kuriem mazuļa aiziešana var būt traumējoša un īpaši sāpīga.

 

„Lai gan sabiedrībā lielāks uzsvars tiek likts uz māmiņas ciešanām, pieredze rāda, ka tēti cieš vēl vairāk, jo sabiedrība neatzīst šīs ciešanas. Tāpat esmu sastapusi māsu un brāļu neizprotamas trauksmes, tomēr šķetinot stāstu, atklājas, ka ir miris bērniņš,” par biedrības nepieciešamību stāsta Vita Kalniņa. „Reāli grūtniecības laikā tiek zaudēti daudzi bērniņi un palīdzība šiem vecākiem netiek sniegta. Lai gan nevaru sniegt bezmaksas palīdzību visiem, mēs veidojam pašpalīdzības grupas un aicinu visus vecākus runāt par to, kas ir noticis. Janvārī sāksies pirmā pašpalīdzības grupa, kur bezmaksas nodarbības vadīs 2 psiholoģes.”

 

„Ikvienā cilvēkā ir raudošais bērns un mierinošais bērns,” tā par sērojošu cilvēku stāsta psihoterapeite Vita Kārkliņa. Pieaugušais tiek labāk galā ar šīm situācijām, tomēr tajā pašā laikā vajadzētu kādā brīdī un kāda cita klātbūtnē ļaut izpausties raudošajam bērnam un ļaut būt sev pašam.

 

Arī medikamenti var būt palīgs skumju un sēru periodā. Ja organismam ir skumji, tas mokās ar bezmiegu vai no rītiem nav iespējams pamosties, vajadzētu doties pie speciālista, kurš reizē ar medikamentu izrakstīšanu sniegs konsultāciju un palīdzīgu roku.

 

Bērna zaudējums un pāra attiecības

 

Skumji, bet visbiežāk tieši bērna zaudējums ir tas laiks, kad vecāki izlemj par šķiršanos, kas visbiežāk notiek pirmajos 6 mēnešos pēc mazuļa zaudējuma. Problēmas, ar kurām vecāki sastopas sērošanas periodā, iekļauj:

-         Komunikācijas trūkumu vienam ar otru;

-         Pārāk lielu piesardzību pār citiem bērniem;

-         Domas par to, vai vajag vai nevajag vēl vienu bērniņu;

-         Atšķirības, kā sērot;

-         Vainas sajūtu;

-         Pievēršanos alkoholam un/vai narkotikām;

-         Kāda cita vainošanu notikušajā;

-         Runāšanu par mirušo bērnu;

-         Pārdomas, kad un ko darīt ar mirušā bērna lietām;

-         Lēmumu, vai palīdzība no malas ir vajadzīga;

-         Finansiālos apsvērumus;

-         Novēršanos vienam no otra;

-         Viens no vecākiem var justies dusmīgs un neizprast radušos situāciju;

-         Viens no vecākiem drīzāk var justies noskumis nekā otrs;

-         Ja pārim ir bijušas problēmas pirms mazuļa nāves, šīs problēmas var aktualizēties pēc bērna nāves.

 

 

Runājiet viens ar otru

 

-         Neignorējiet un neapslēpiet savas sajūtas! Bērna nāve var padarīt Tavas sajūtas miglainas un likt justies kā šoka stāvoklī. Tu vari justies vientuļa un saīgusi, kas ir pilnīgi normāli.

-         Pārim, kurš ir zaudējis mazuli, ir ļoti svarīgi runāt vienam ar otru par savām sajūtām. Dalieties savās sajūtās par bezpalīdzību, apjukumu, dusmām, depresiju, sāpēm, vainas sajūtu, bailēm un pat riebumu.

-         Mācies izprast sērošanas fāzes. Neļauj iestrēgt vienā no tā. Ja Tavs partneris kļūts vēss un atturīgs, meklējiet palīdzību no malas. Nemēģiniet tikt ar visu galā vieni paši!

 

Lai gan pirmie 2 gadi ir visgrūtākie, laiks sadziedē sāpes. Protams, svarīgi ir izsērot un palaist šīs sajūtas, tomēr tikpat svarīgi ir arī neiestrēgt un kavēties sērās, jo dzīve turpinās. Atrodi veidu, kā jūs kopā ar partneri varat smieties. Ar mīlestību, ko jūtat viens pret otru, jūs tiksiet galā ar šo likteņa uzlikto pārbaudījumu!

 

Kristīne Damškalne, www.maminuklubs.lv

24. Jan 2012, 23:16

Mjā..mums ar vīru jau divi eņģelīši..viens bija nodzīvoja 10mēnešus, otrs 2mēn..Nu ir pagājuši apm 3mēneši..viegli nav, un brīžiem šķiet,ka paliek vēl grūtāk.