Nepieciešamais tēva atbalsts jaundzimušā kopšanā un jaunajai mātei

Nepieciešamais tēva atbalsts jaundzimušā kopšanā un jaunajai mātei

18. Sep 00:10 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

"Kad bērns sāks runāt, es noteikti pievērsīšos viņa audzināšanai. Bet pagaidām viņam ir vajadzīga tikai mamma un es jau tāpat esmu ļoti aizņemts, pelnot naudu ģimenei. Ja arī gadās brīvs brīdis, es tāpat nezinu, ko ar viņu darīt, viņš ir tik trausls". Tā tūlīt pēc jaundzimušā ienākšanas mājā domā ne viens vien jaunais tētis. Vai viņiem taisnība? Protams, nē un par to – šajā rakstā.

Konsultē psiholoģe Maija Zvilna (RPII "Riekstiņš" un Rīgas vakara ģimnāzija).

Tēva iesaistīšanās ikdienas aprūpē

Tēva iesaistīšanās zīdaiņa aprūpē ir būtiska kaut vai tāpēc vien, ka ir virkne praktisku lietu, kuras bez vīrieša līdzdalības ir grūti īstenojamas. Piemēram, tēva stiprās rokas ir neaizvietojams palīgs mazuļa vannošanā. Pastaigās laikā tēvam ir vieglāk tikt galā manevrējot ar bērnu ratiņiem. Vīrieša aukstasinība un miers noder, lai nomierinātu ārsta apskates satraukto mazuli. Tēvi daudz drošāk un mierīgāk masē, vingrina vai apmāca peldēt mazuli. Mazuļa drošības audits mājās arī ir tēva pārziņā. 

Pirmajā dzīves gadiņā notikumi mainās strauji. Pirmais smaids, pirmā pastaiga, pirmā rotaļlieta. Liekas – vēl tikko pat nevarēja galviņu noturēt un nu jau rāpo tā, ka skaties vien, kur jau paspējis nokļūt. Negribas neko palaist garām? Lūk, vēl viens tēta pienākums – fotografēt vai filmēt mazuļa aktivitātes un attīstību.

Psihologi uzsver, ka tēvam iesaistoties aprūpē, bērna attīstībai tiek dots pozitīvs stimuls, kā rezultātā bērnam ir iespēja izaugt par pašpārliecinātu, priecīgu un emocionāli stabilu personību.

Ko darīt, ja tēvs baidās nodarīt mazajam pāri un saka, ka neprot ar viņu apieties? Jaunajai māmiņai jāmēģina tēvu iedrošināt un sākumā savā uzraudzībā uzticēt kādus aprūpes pienākumus. Jo patiesībā jau barot ar krūti ir vienīgais, ko tēvs patiešām nevar, citas lietas viņš var iemācīties darīt tāpat kā mamma. Tikai tēvam tas pašam ir jāgrib, piespiest viņu iesaistīties nevar. Parasti jau tēvi to grib, tikai baidās, jo kurš īsts tēvs gan negrib iepazīt savu bērnu, iesaistīties viņa aprūpē un audzināšanā? Varbūt partnerei nepieciešama palīdzība, jo viņa ir vēl novārgusi pēc iespējamiem dzemdību sarežģījumiem? Varbūt sieviete pati ir apjukusi un nezina, kā tikt galā ar „murgu situāciju” mājās vai daudzajiem jaunajiem pienākumiem. Tad tēva iesaistīšanās sanāks pavisam dabiska, tēvs var pat paņemt atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu. Abi vecāki var uzaicināt mājās pie sevis dūlu vai vecmāti un izrunāt visus neskaidros aprūpes jautājumus.

Priekšnoteikumi kvalitatīvai aprūpei

Profesors Maikls Lambs, kurš specializējas zīdaiņu un bērnu sociālās un emocionālās attīstības pētīšanas jomā, ir izdalījis trīs svarīgākos komponentus, kuri ir kā priekšnoteikums kvalitatīvai bērna aprūpei. Viens no tiem ir laika daudzums, ko tēvs velta bērna aprūpei. Lambs to ir nosaucis par tēva pieejamības komponentu. Otrs komponents ir iesaistīšanās, kas sevī ietver tēva – bērna mijiedarbībai veltīto laiku, tās veidu un kvalitāti. Un trešais komponents ir atbildība, kura sevī ietver lēmumu pieņemšanu par bērna aprūpi. Bērna un tēva piesaistes kvalitāte nav īpaši atkarīga no tā, cik laika tēvs pavada kopā ar bērnu.

Tēva mijiedarbība ar bērnu un tās nozīme bērna attīstībā 

Lai arī daudzi tēvi pēdējo gadu laikā vairāk iesaistās bērna aprūpē un tēva – bērna piesaiste (piesaistes uzvedība ir jebkura darbības forma, kuras rezultātā cilvēkā izveidojas noturīga pieķeršanās citam skaidri identificētam indivīdam, kuru viņš uzskata par labāk sagatavotu dzīvei pasaulē) maz atšķiras no mātes un bērna piesaistes, tomēr pastāv atšķirības, un galvenokārt tās pastāv tieši mijiedarbības jomā. Tēvi mijiedarbībai ar bērnu vairāk izvēlas fiziski aktīvas spēles, kurās tiek ielikta enerģija un spēks. Tēvi bērnus ņem rokās, pieskaras viņiem vairāk, lai rosinātu viņus uz spēlēšanos. Tomēr, lai arī mātes un tēva mijiedarbība ar bērnu atšķiras, nav iemesla uzskatīt, ka tā atšķiras arī kvalitātes ziņā.

Lambs uzskata, ka iespēja saskarties ar papildus stimuliem jau agrā bērnībā bērnam dod iespēju mācīties atšķirt skaņas, sejas un pieskārienus. Tēvs pārsvarā gadījumu ir lielāks augumā, rupjāku balsi, raupjāku ādu, kā arī smarža tēvam ir savādāk nekā mātei. Tiek salīdzināti visi fiziskie lielumi, kas atšķir māti no tēva. Tāpat zīdainis salīdzina un novērtē tēva paradumus, kad tēvs vēršas konkrēti pie viņa. Šī vērtēšana nebeidzas zīdaiņa vecumā, bet turpinās arī vēlāk, kad salīdzināšana pāriet jau citā līmenī. No šī viedokļa skatoties, tēvus var uzskatīt par bērna iespēju iemācīties ko jaunu, un palīdzēt attīstīt spējas orientēties apkārtējā pasaulē, kur stimuli strauji mainās, kā arī palīdzēt nebaidīties no jauniem stimuliem.

Tēvs ir bērna attīstības veicinātājs un saikne ar ārējo pasauli. Tēvs dod bērnam jaunas zināšanas un pieredzi, kā arī nodrošina viņu ar padomiem, kas ir atšķirīgi no tiem, kurus bērns iegūst no citiem, un tas palīdz bērna attīstībai un dara to pieredzes bagātāku. Ģimenē, galvenokārt, tēvs ir tas, kurš paplašina bērna redzesloku par ārējo pasauli, jo spēlējoties tiek apgūta informācija, kuru mājas vidē iegūt nav iespējams, un šo informāciju tēvs visbiežāk ienes no ārpasaules, kas ir tik svarīga bērna turpmākajai sociālajai un intelektuālajai attīstībai. Tēvs sava dzimuma individuālajā veidā palīdz bērnam iepazīt un adaptēties ārējās vides jaunajiem stimuliem, tādā veidā paplašinot bērna pieredzi par apkārtējo pasauli. Arī veids kā tēvs spēlējas vai pat stāsta pasakas, rada bērnā citas izjūtas, un tās ir daudz aizraujošākas un varbūt pat bīstamākas, piemēram, bērna mešana gaisā, bet tēva klātbūtne rada drošības sajūtu, kas šīs spēles un stāstus padara vēl interesantākus.

Tēvam, kontaktējoties ar bērnu, jāievēro arī tas, ka viņa vērtējums ļoti ietekmēs bērna attīstību. Tēvs nedrīkst kategoriski noliegt kādu bērna personības šķautni tikai tāpēc, ka viņam tā, iespējams, nepatīk. Arī bērna dusmas ir neatņemama bērna personību veidojoša sastāvdaļa. Ja tēvs tās noliegs, tad arī bērns var sākt tās noliegt un tādas jūtas var sākt izpausties kā niķi, kašķēšanās, kas tēvā var izraisīt nepatiku un noslēgšanos. Tas savukārt bērnam var likt tiekties pēc vēl lielākas uzmanības, bet ar tēvam nepieņemamajām metodēm, tādā veidā rodas apburtais loks, kur bērns tiecas pēc uzmanības ar negatīvu uzvedību, bet tēvs viņu atraida tieši šīs uzvedības dēļ. Bet pats pirmsākums ir bērna dabisko emociju izpausmju noraidīšana no tēva puses.

Vecāki var labot savas kļūdas un līdz trīs gadu vecumam, mainot savu izturēšanos pret bērnu, mainīt sava bērna attīstības gaitu un pieķeršanās modeli. Ja šajā laikā nekas netiek darīts, tad vēlāk, ja šāda vēlēšanās radīsies, būs ļoti grūti kaut ko mainīt. Vecāku attiecību veidošana ar bērnu ietekmēs arī turpmāko bērna attiecību veidošanu ārpus ģimenes. Protams, vecāki var mainīties jebkurā bērna vecumā, tikai pēc šī vecuma attiecību uzlabošana ar bērnu kļūs laikietilpīgāka un prasīs vairāk pūļu.

Jebkura veida palīdzība māmiņai ir svarīga un nozīmīga bērna attīstībā – jo mierīgāka un par sevi un ģimenes atbalstu pārliecinātāka māmiņa, jo veselīgākā vidē aug mazulis.

Māmiņu Klubs

20150115152444-53117.jpg