Mans zīdīšanas stāsts

14. Aug 19:23 Kristine Gricmane Kristine Gricmane

Mans zīdīšanas stāsts sākās pagājušā gada septembrī. Mans pirmais mazais, mans pirmais zīdīšanas stāsts. Lai arī, gaidot mazo es nezināju TIK daudz lielo plusu par mammas pienu, un ārkārtīgi gudro piena ražošanas rūpnīcu kas pielāgojas gan pieprasītajam apjomam, gan kvalitātes prasībām bērnam augot, jau esot gaidībās zināju, ka vēlos, lai mazais ēstu tieši to. Mazajam piedzimstot viss likās rožaini. Šķita – nu tik likšu pie krūts, paēdīs, gulēs, atkārtos :D Bet, mums par lielu pārsteigumu, tā nemaz nenotika. Jau pirmajās dienās dzemdību nodaļā, mazajam daudz raudot, māsiņas ieteica dot krūts pienam maisījumu klāt, ka bērns, visticamāk, nav paēdis. Paklausot pieredzējušus cilvēkus, tā arī darījām. Jāsaprot, ka esot jaunizceptiem vecākiem, daudz saprašanas nav. Vairāk ir šaubu un jautājumu. Tā nu baroju ar krūti un devu maisījumu klāt. Kravājot mantas, lai izrakstītos no slimnīcas, beidzot sāku sajust pieplūstam pienu krūtīs. Tad likās viss kārtībā. Problēmas sākās atgriežoties mājās – ja mazais piena maisījumu ēda mazu devu papildus krūts pienam, tad jau ar katru reizi gribēja to ar vien vairāk. Tas manī sāka radīt šaubas, jo jutu, ka krūti jau sāk ēst mazāk un, arī, pienu krūtīs pieplūstam vairs nejutu tik izteikti. Nu sākās informācijas meklēšana internetā, brīžos kad mazais gulēja. Sarunas ar mammām, māsām, tuviem cilvēkiem kam ir pieredze ar zīdaiņu barošanas jautājumiem. Un tad sākās – vai piens pietiek, vai piens ir trekns, kāds ir mans uzturs, liels bērniņš – varbūt, ka tiešām nav paēdis. Katrā ziņā man atbildes nebija uz nevienu no šiem jautājumiem. Kas arvien vairāk lika šaubīties vai es visu daru pareizi? Vai es neko nesaprotu un man vispār nav mātes instinkts vai tas saldi un dziļi guļ :D Uij. To visu informācijas un šaubu apjomu palielināja internetā atrastā informācija. Bet, par  laimi, tam visam pāri bija mana liela un dziļā vēlme barot mazo ar krūti. To tā viegli nevarēja izkliedēt. Un tad nāca apgaismība – mums jāsazinās ar zīdīšanas konsultanti. Te sākās mūsu pagrieziens veiksmes virzienā. Mēs sazinājāmies ar superīgu zīdīšanas konsultanti, kas atbrauca mājas vizītē, paskatījās kā mazais saņem krūti, kā zīž un kāda ir mēles saitīte. Viss ko viņa stāstīja bija iedrošinoši – nekas nav zaudēts. Nebija runu par piena neesamību, treknumu vai citiem iepriekš apskatītiem jautājumiem. Ieteica celt mazo ik pa 2 stundām, lai paceltu piena ražotnei apjomus. Kā arī atslaukt pienu starplaikos, lai apjoms palielinātos. Tā mēs sūtījām atskaites mūsu konsultantei un tikām galā. Vēlāk vien nosmaidīju lasot komentāru internetā kur kāda mamma rakstīja par to kur sākas problēmas ar piena apjomu : “Dodiet savam jaundzimušajam maisījumu, ūdeni un varēsiet aizmirst par krūts barošanu”. Ideja – lieciet jaundzimušo pie krūts cik vien iespējams un nākošais jautājums forumā būs: “Kur lai liek pienu?” :)

Tā nu mūsu zīdīšanas laiks iet – no rūpnīcas pārregulēšanas, sāpošiem krūtsgaliem, vienošanos par nekošanu līdz jaukiem kopā būšanas mirkļiem un prieka pilnu smaidu uz lūpām.