Manas neplānotās mājdzemdības

Dzemdību gaita nav prognozējama. Citai mammai tās ir plānotas mājdzemdības, citai neplānota ķeizargrieziena operācija, bet man sanāca neplānotas mājdzemdības.

5.novembra rītā (sestdienā) man bija jau pāri 39 grūtniecības nedēļām. Brokastīs vīrs nez kāpēc uzlika fonā musulmaņu lūgšanas par drošām dzemdībām. Neesmu reliģioza, bet jebkuri sakrālie dziedājumi mani vienmēr ir aizkustinājuši. Sajutu, ka dziesmas vibrācijas skar arī mazuli vēderā. Dienu pavadīju mājās, neizdevās gan atpūsties, jo divgadīgais dēls ne par ko nepadevās uz diendusu.

Ap pusnakti sāku just vieglas kontrakcijas, bet nepievērsu tām vērību, jo tādas treniņkontrakcijas man jau bija kādu mēnesi. Tomēr apmēram stundu tās nepārgāja, sāka kļūt izteiktākas. Man kā tādam meža zvēriņam sagribējās nolīst klusā vietā un būt vienai. Gribēju iet pagulēt citā istabā, nevis ar vīru un dēlu, taču vēl brīdi vilcinājos, stāvot pie gultas. Dēls pamodās un nostājās man blakus. Man sākās kontrakcija, un dēls turēja mani aiz rokas, bet nekur nevilka, kā viņš to parasti dara. Vēl joprojām atceros šo brīdi ar aizkustinājumu.

Uzmodināju vīru un palūdzu, lai viņš iemidzina dēlu, bet pati aizgāju gulēt uz citu istabu. Tā ir manas bērnības istaba, mana istaba, kurā dzīvoju, pirms vēl biju kļuvusi par sievu un mammu. Man ļoti sagribējās pēc iespējas ilgāk palikt tur vienai, tur bija tik labi, klusi un tumši, gribējās sagaidīt rītausmu vai vismaz pāris stundiņas pagulēt un ļaut pagulēt arī vīram un dēlam.

Kontrakcijas pieņēmās spēkā, ilga apmēram pusminūti un atkārtojās ik pēc minūtes. Atminoties savas pirmās dzemdības, šādas sāpes man bija pie 1 cm atvēruma, tāpēc nolēmu, ka jāpagaida vēl mājās, kamēr atvērums kļūs lielāks. Biju plānojusi dzemdēt Jūrmalā un baidījos, ka ar mazu atvērumu mani aizsūtīs mājās vai arī dzemdību darbība slimnīcas vidē apstāsies un ar mani veiks manipulācijas. Tā nu es apmēram divas stundas gulēju ar kontrakcijām, elpojot ar garo izelpu un koncentrējot skatienu vienā punktā. Sāpes bija stipras, bet zemapziņā bija doma, ka negribu nekur braukt, gribu palikt mājās. Līdz ar katru kontrakciju pieauga doma, ka vajadzētu lejupielādēt kontrakciju skaitīšanas lietotni.

Plkst. 3.30 kontrakcijas laikā sajutu vēderā sāpīgu grūdienu, un pēc brīža man iztecēja neliels daudzums šķidruma. Devos uz tualeti, lai pārliecinātos, vai tiešām tie ir ūdeņi nogājuši. Jā, nekas cits tas nevarēja būt. Sapratu, ka jāmodina vīrs un jādodas uz slimnīcu. Kontrakcijas nu jau bija pa 30 sekundēm ik pēc 30 sekundēm, tāpēc visas manas darbības bija īpaši palēninātas. Kamēr nokārtojos tualetē, nomazgāju rokas, aizgāju līdz vīram, pamodināju viņu un ieskaidroju miegainam, kas notiek un ka jābrauc, pagāja vismaz 15-20 minūtes.

Piezvanīju uz Jūrmalas slimnīcas dzemdību nodaļu un noskaidroju, ka mani prom nedzīs. Vīrs jautāja, vai saukt manu tēti, lai viņš pieskata dēlu, bet es vairs nespēju atbildēt. Ik pēc 30 sekundēm atstutēdamās ar elkoņiem pret jebkuru pa rokai esošo horizontālo virsmu, sāku drudžaini grābt, ko vēl vajag paņemt līdzi, stūķēju dēla somā trūkstošās drēbītes (jo viņu pēc tam paņems auklīte). Kontrakcijas kļuva arvien spēcīgākas, mani sāka kratīt, gribējās stāvēt vairāk pirkstgalos, bet centos tā nedarīt, lai nebūtu krampji. Kaut kā saģērbos, uzstīvēju kājās bikses, bet nekādi nevarēju uzvilkt zeķes. Vīrs aizgāja piebraukt auto tuvāk mājai, bet es pa to laiku veltīgi centos apģērbties. Stāvus bija grūti pārciest kontrakcijas, vienu brīdi ieņēmu uz grīdas pozu, kas ir kaut kas pa vidu sunīša pozai un tupienam. Vīrs atgriezās, un es jutu spēcīgu vēlmi spiest un to, ka mazuļa galviņa jau spiežas ārā. Pateicu to vīram, viņš tā īsti nenoticēja, bet, paskatoties uz manu seju un dzirdot manu elpošanu un vaimanāšanu, saprata, ka jāzvana ātrajiem.

Gāju uz tualeti, jo sēdēt uz poda šķita ērtāk. Kad biju maza meitene, šajā pašā, no mammas mantotajā dzīvoklī, sēdēju uz poda un prātoju: kā kakājot es varu būt droša, ka man neiekritīs podā bērniņš? Zibenīgi noreaģēju uz šīm īstajā brīdī atnākušajām atmiņām un centos nogulties uz grīdas. Vienlaikus runājot pa telefonu ar ātrajiem, vīrs man pieturēja dibenu, novilka bikses un lēni nolaida uz grīdas, lai es negultos uz tualetes grīdas ar kritienu. Es stipri, nekontrolēti iekliedzos, jo mazuļa galva izsprāga ārā kā korķis. Kliedzu ne tik daudz no sāpēm cik par to, ka situācija ir strauja un nekontrolējama.

Elpoju ar sunīša elpu, lai mazliet aizkavētu mazuļa ķermeņa dzimšanu un paspētu sagaidīt ātros, taču pēc minūtēm trijām piedzima arī ķermenis. Kopumā izstumšanas fāze ilga ne vairāk kā 5 minūtes. Man bija bail, ka bērniņš bez mediķu klātbūtnes var nomirt. Joprojām runādams ar ātrajiem pa telefonu, vīrs noķēra mazuli, attina ap kaklu aptinušos nabassaiti un uzlika mazo man uz vēdera. Pulkstens bija 4:14. Tā es tur gulēju uz savas tualetes grīdas, ar galvu šaurā nišā starp podu un sienu, bet laimīga ar savu Adrianu uz vēdera, siltu un aplipušu ar baltu ziedi. Viņš klusi un īsi ieraudājās, atvēra acis un paskatījās uz mani.

Pēc kādām 10 minūtēm ieradās ātrie - divi jauni, šādu situāciju nepieredzējuši puiši. Es jutos labi, mazulis arī, bet vēl nebija piedzimusi placenta. Katrā kontrakcijā elpoju gan ar sss skaņu, gan ar elpas aizturēšanu, bet placenta nenāca ārā, tieši otrādi - slīdēja uz iekšu. Viens no mediķiem mēģināja palīdzēt ar vēdera masāžas palīdzību, bet bez rezultāta. Masāžas laikā es sajutu, ka mani iegurņa muskuļi ir ļoti saspringti. Mēģināju atbrīvoties, bet īsti nesanāca. Kad puskaila guļu uz aukstas grīdas un divi mediķi man vienkārši sēž blakus un gaida, kad kaut kas notiks, nespēju atslābt. Otrs mediķis ieminējās par mākslīgo oksitocīnu, bet pirmais vēl ierosināja pagaidīt. Tad es ieminējos, ka vajadzētu pielikt mazo pie krūts, lai rastos dabīgais oksitocīns, palūdzu vīru palīdzēt un mediķus aiziet nostāk uz brīdi. Bet tā arī neizdevās panākt, lai Adrians pazīstu krūti.

Apmēram stundu pēc ātro ierašanās tika izsaukta papildu brigāde. Adrianam nogrieza nabassaiti, bet man ievadīja mākslīgo oksitocīnu. Mani sāka kratīt drebuļi un ļoti sāpēja vēdera lejasdaļā, sāpes diezgan atšķīrās no kontrakciju sāpēm. Bet placenta tik un tā nedzima. Man ievadīja spēcīgas pretsāpju zāles, uzlika uz nestuvēm un nesa lejā uz ātrās palīdzības mašīnu no 8. stāva. Bija tik patīkami ieelpot vēso gaisu, guļus skatoties debesīs un pie mājas esošo koku galotnēs, ikdienā nekad nebūtu to darījusi. Mašīnā man vēlreiz pamasēja vēderu, un placenta beidzot piedzima (apmēram 2 h pēc mazuļa piedzimšanas). Man blakus apsēdināja mediķi ar segā satītu mazuli, un devāmies uz Rīgas Dzemdību namu. Tur ar vīru un Adrianu bijām četras dienas, visi veseli un laimīgi. 4-5 dienas pēc dzemdībām man bija spēcīgas atsāpes, brīžiem tikpat spēcīgas kā kontrakciju sāpes. Interesanti, ka sāpes uznāca ne tikai tad, kad Adrians zīda krūti, bet arī tad, kad piekļāvos vīram un sajutu viņa ķermeņa siltumu. Tad man pret sāpēm palīdzēja mierīga elpošana un vizualizācija - es redzēju jūrā rietošu sarkanu sauli, kura pamazām izkūst viļņos - tā manas sāpes izkusa, guļot starp vīru un jaundzimušo dēlu.

Kopumā dzemdības atceros kā piedzīvojumu, par tām nav negatīvu atmiņu. No sāpīgu kontrakciju sākuma līdz bērna piedzimšanai pagāja apmēram 3 stundas. Ja plānošu trešo grūtniecību, noteikti apsvēršu mājdzemdību iespēju, jo dzemdēšana mājas apstākļos klusumā un mierā nesalīdzināmi atšķiras no dzemdībām stacionāra sterilajā vidē un spilgtajās gaismās.
 

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!

Kā pievienot SAVU DZEMDĪBU STĀSTU?

1. Spied podziņu pie sava profila "PIEVIENOT RAKSTU"
2. Izvēlies rubriku "Jaundzimušais" un atslēgvārdus "Dzemdību-stāsti", "Konkursi"
3. Pievieno savu stāstu
4. Kad viss izdarīts, spied SAGLABĀT, un stāsts pēc dažām minūtēm nokļūs portālā.

Savu stāstu vari iesūtīt arī anonīmi, sūtot to uz indra@maminuklubs.lv

Starp visiem iesūtītajiem stāstiem 31. janvārī izlozēsim vienu, kura autorei dāvāsim mīļu dāvanu

Mazuļa dienasgrāmatu 

"mazulim pa pēdām"

Pieraksti sava mazā tik nozīmīgos dzīves mirkļus vienuviet ar "mazulim pa pēdām" dienasgrāmatu.

Mazuļa dienasgrāmata izceļas ar lielisku saturu, kas ir paredzēts no dzimšanas līdz mazā 7 gadu vecumam, bet ar to tas nebeidzas ik gadu ar savu mazo vari izspēlēt intervijas un uzzināt viņam tajā brīdī tik aktuālas lietas. Piemēram, ko viņam patīk vislabāk darīt ar mammu, kas būs, kad izaugs liels, spilgtākā atmiņa no aizvadītā gada un citas aktuālas lietas bērna dzīvē.

WWW.MAZULIMPAPEDAM.LV