Mans dzemdību stāsts

04. Jan 2023, 21:16

Jau ļoti sen vēlējāmies kļūt par vecākiem, bet, kad centāmies, tad uzreiz nesanāca - laikam uz to tik ļoti iespringām. Bija diena, kad lūdzos, lai man nākamā pus gada laikā kas dzīvē krasi mainās, jo vairs nebija izturama rutīna un darbs. Tad nu man darbā piedāvāja augstākstāvošu amatu, kuram arī piekritu, un aizgāju atvaļinājumā, ar domu, ka pēc atvaļinājuma sākšu apmācību.

Atvaļinājuma laikā man kavējās menstruācijas, bet man tā bija ierasta lieta, jo cikls varēja lēkāt pa 2/3 dienām šurp, turp. Tapēc nesatraucos vēl. Iegāju "Drogās" un izdomāju, ka joka pēc uztaisīšu testu, gan jau tāpat nekā nebūs, un nopirku to. Paņēmu tikai vienu testu, pat ne otru pārbaudei, ja nu tomēr pozitīvs, jo zināju, ka tur tak nekas nebūs. Atbraucu mājās, izdarīju, kas bija jāizdara un iegāju dušā, pat aizmirstot, ka uztaisīju testu. Tad nu jau nācu laukā no dušas un skatos, kas tad tas - divas svītriņas. Es šokā, nezinu, kur likties. Skrēju pie puiša, lai paziņotu. Viņš riktīgi priecīgs, bet nespēj vēl apjaust, toties es sēžu uz gultas malas šokā, nezinu, kur likties. Visa dzīve paskrēja gar acīm! Nākošajā dienā jau sāku apvert, priecāties!

Katru dienu taisīju pa testam, jo vēl neticēju līdz galam un pa īstam. Kad apjausma bija jau atnākusi, tad tik sākās jautrība. Pieteicos uz vizīti pie doka, tiku tikai pēc mēneša, domādama, ka tad jau man būs kādas 4 nedēļas, bet kad aizgāju pie doka, apstiprināja manu grūtniecību un teica, ka man jau 8 ar pusi nedēļas. Priecīga devos uz mašīnu un stāstīju visu puisim. Abi laimīgi! Sekoja rīta nelabumi, nespēks, neko negribēju darīt, nu viss, kas var tevi skart pirmajā trimestrī. Tad devos uz pirmo oficiālo usg. Mazā jau liela, redzu bēbīša ķermeni. Atkal nespēju aptvert, ka manī aug dzīva dvēsele. Otrajā usg braucu uz Rīgu, BKUS ģenētikas nodaļu, uz konsultāciju, jo bija pamats satraukties, ka ir iespējamība uz kādu atpalicību mazajam. Tad vēl nezinājām dzimumu. Usg uzzinājām, ka bērniņam viss ir vislabākajā kārtībā un gaidāma meitiņa.

Otrais trimestris beidzās ar muguras sāpēm, gurnu sāpēm, mēnesi uz slim. lapas un došanos uz vingrošanu pie fizioterapeita, jo nevarēju pagulēt, grūti bija pasēdēt, kur nu vēl doties uz darbu. Lūdzos, lai dzemdības man būtu vieglas, jo grūtniecība nebija no vieglākajām. Trešajā trimestrī pārgāja tikai uz gurnu sāpēm. Muguru jutu reti vairs, bet nebiju normāli vai vispār gulējusi jau vairākas nedēļas. Mocījos, bet izmocījos.

Pienāca trešā usg, mazā jau liela. Nevaram sagaidīt tikšanos! 37. nedēļa. Man apstāsta, kā rīkoties, ja sākas kontrakcijas, kas jādara. Klausamies sirdtoņus, tur viss kārtībā. Devos mājās un tad sākās man posms uz dzemdību ierosināšanu pašas spēkiem, jo nevarēju vairs izturēt nemitīgo "rīšanu", tik dzīvojos pie ledusskapja, sāpes gurnos un mugurā, bezmiegs, nespēks, elpas trūkums... Ēdu ananasu, dzēru visādas tējiņas, daudz staigāju, bet nekā. Atkal devos uz apskati jau 39. nedēļā, un nebija ne miņas no mazās taisīšanās uz laukā nākšanu.

Tad nu 41+3 nedēļās aizbraucu uz slimnīcu, uz dzemdību ierosināšanu, cerēdama, ka nebūs jāierosina ar tabletēm, jo biju dzirdējusi, ka tā ir sāpīgāk. Aizgāju uz apskati un man pateica, ka ir jau 1cm atvērums, līdz ar to var ievietot vulvā pūslīti jeb katetru, kas tad veicinās šo dzemdību procesu. Atkal uz apskati devos pēc 3h, tikmēr palātā biju izcietusi dažas kontrakcijas, bet tas likās niecīgi. Nākošajā apskatē atvērums bija jau 4cm un pūslīti varēja izņemt. Viss gāja uz priekšu diezgan raiti. Atkal apskate pēc 3h, bet tur izrādās jau atvērums 6cm, varam durt ūdeņus. Tad sākās trakākās kontrakcijas. Doki tik saka, ejat. taisaties un nākat uz dz. zāli. Aizgājām vēl paēst, jo ļoti gribēju ēst, bet tik grūti gāja iekšā, jo kontrakcijas ņēma virsroku.

Paņēmām manu somu un devāmies uz zāli. Dz. zālē nācās pārelpot vien kādas 4 kontrakcijas, kad jau bija spiedošā sajūta un nācās spiest. Lika pasēdēt vēl uz poda, kamēr sagatavo man krēslu. Pēc tam aizgāju, apgūlos uz kušetes, lai mani aši vēlreiz apseko, bet man saka, ka jau matiņi redzami, ātri uz krēslu. Ielaida sistēmu un aiziet. Tā nu uz krēsla es divas - trīs reizes paspiedu un mazā jau bija ārā. 18:15, 3420g un 51cm gara mūsu meitiņa Emma.

Iztiku tik ar 3 iekšējiem plīsumiem, bet tas ir nieks ar to, ko biju jau pārdzīvojusi. Satikšanās veiksmīga, ļoti ātra. Paldies, manam puisim - labākais atbalsts, pat ārsti viņa atbalstu un mieru pret visu novērtēja uz super. Ārstu komanda - ideāla. Labākā sadarbība, labākā pieredze. Tā nu dzīvojamies un šodien mums jau 7 nedēļas.

DALIES AR SAVU DZEMDĪBU STĀSTU ARĪ TU!

Kā pievienot SAVU DZEMDĪBU STĀSTU?

Spied podziņu pie sava profila "PIEVIENOT RAKSTU"
Izvēlies rubriku "Jaundzimušais" un atslēgvārdus "Dzemdību-stāsti", "Konkursi"
Pievieno savu stāstu
Kad viss izdarīts, spied SAGLABĀT, un stāsts pēc dažām minūtēm nokļūs portālā.

Savu stāstu vari iesūtīt arī anonīmi, sūtot to uz indra@maminuklubs.lv

Starp visiem iesūtītajiem stāstiem 31. janvārī izlozēsim vienu, kura autorei dāvāsim mīļu dāvanu

Mazuļa dienasgrāmatu

"mazulim pa pēdām"

Pieraksti sava mazā tik nozīmīgos dzīves mirkļus vienuviet ar "mazulim pa pēdām" dienasgrāmatu.

Mazuļa dienasgrāmata izceļas ar lielisku saturu, kas ir paredzēts no dzimšanas līdz mazā 7 gadu vecumam, bet ar to tas nebeidzas ik gadu ar savu mazo vari izspēlēt intervijas un uzzināt viņam tajā brīdī tik aktuālas lietas. Piemēram, ko viņam patīk vislabāk darīt ar mammu, kas būs, kad izaugs liels, spilgtākā atmiņa no aizvadītā gada un citas aktuālas lietas bērna dzīvē.