Krūšu uzgalīši

Sveikas, māmiņas un topošās māmiņas!

Esam nosvinējuši mūsu meitiņas pirmo jubileju un vēlos padalīties ar dažiem padomiem, kas, iespējams, jums noderēs, bet, iespējams, arī nē. 

Šodien vēlos padalīties ar jums pieredzē par krūšu uzglīšiem. Teikšu godīgi, visa krūts barošana man ir bijusi ļoti delikāta tēma. Pirms meitiņas piedzimšanas biju pārliecināta, ka manu krūts barošanu neredzēs neviens cits kā mana meitiņa. Bet, kad kaut kas ir tā ļoti ieplānots, bieži vien tieši tas noiet greizi. Bet labi, sākšu visu no sākuma.

Kad biju stāvoklī un apmeklēju ginekoloģi, vienā no pirmajām reizēm tika arī apskatītas krūtis, bet no ginekoloģes nesaņēmu nekādu komentāru vai novērojumu, ka kaut kas varētu būt ne tā ar barošanu. Tā nu pat neiedomājos, ka ar šo dabisko, vienkāršo procesu man varētu būt kādas problēmas. Priecīgi ar otro pusīti gaidījām mazo, sapirkām visu nepieciešamo gan dzemdībām, gan pirmajiem mēnešiem, taču krūts uzgalīša šajā sarakstā, protams, nebija (ja godīgi, par tādu nebiju pat dzirdējusi pirms tam).

Pienāca dzemdību diena (iespējams, arī par šo kādreiz uzrakstīšu, jo arī tās nebija "standarta" dzemdības :) ) un pēc daudz, daudz dzemdību stundām satikām savu meitiņu. Protams, laime un prieks neizmērojams, kā jau jums visām, arī mūsu laimīgākā diena mūžā. Kā jau bijām dzirdējuši jauno vecāku nodarbībās, kā arī lasījuši, arī mūsu meitiņu neilgi pēc piedzimšanas māsiņa mēģināja pielikt pie krūts, bet tas īsti nesanāca. Un vienīgais, ko dzirdēju, bija māsiņas teiktais "nu jā, šeit būs problēmas ar barošanu, jo ir ievilkti krūšu gali". Protams, laime par mazo radībiņu ņēma virsroku un izbaudījām laiku trijatā. Vecmāte, daktere un māsiņas ļāva pirmās 24 h meitiņai pašai noteikt, kad viņa vēlas ēst, bet tieši šajās 24 h viņa neizrādīja interesi par to. 

Kad pagāja šīs 24 h, māsiņas sāka teikt, ka nepieciešams mazo pabarot, lai gan ir dažādi viedokļi par to, cik ilgi bērniņš pēc piedzimšanas var "atkopties, atgulēties un atpūsties". Taču pēc šīm 24 h sākām mudināt mazo ēst, bet redzam, ka viņa nevar īsti paņemt krūti, jo nav kur "aizķerties". Tad nu sākās cīniņš. Mēģinājām likt mazo pie krūts (gan es, gan māsiņas, pat otrā pusīte), bet nu nekādi. Sāku atslaukt pieniņu ar rokām (jo, protams, līdzi nekādu piena pumpīšu nebija, lai gan mājās bija), kas sākotnēji bija ļoti grūts un sāpīgs process, ritot asarām varēju pati izdabūt 20 ml (kas ilga aptuveni 30 min). Asaras tecēja pār vaigiem, bet apziņa,  ka vēlējos barot pati stāvēja pāri visam. Tā nu caur šļircīti devām pieniņu. Sākums bija diezgan intensīvs, lai neteiktu vairāk :) 30-40 min, kamēr atlauc pieniņu, aptuveni 20 min, kamēr pieniņu iedod (neļaujot iemigt, aizlaižot pieniņu garām utt.), nomaini pamperu, stundiņu paguli un atkal viss no sākuma. 

Bija viena ļoti, ļoti laba māsiņa, kura kaut kā spēja iemānīt krūti meitiņai tā, lai viņa to satvertu, taču neviens cits to nevarēja. Apzinājos arī to, ka šo māsiņu uz mājām nepaņemsim līdzi un ir jādomā, ko un kā labāk darīt. Šī pati jaukā māsiņa arī iepriekšējā vakarā pirms došanās mājās ienāca pie mums un ienesa 1 Nuk uzgalīti un teica, ja nu galīgi nesanāk, varam mēģināt ar to. Pamēģinājām, taču uzreiz 100% nesanāca, bet jutu, ka kaut kas vismaz nedaudz notiek. 

Pienāca diena, kad mums bija jādodas mājās, taču nebijām pārliecināti, kā tas notiks tālāk mājās. Lai arī mana otrā pusīte un bērna tēvs ir ļoti racionāls, taču abi apsvērām palikt dzemdību iestādē vēl vienu diennakti, lai varbūt ar jauko māsiņu varētu iepraktizēties iedot krūti, taču, jautājot māsiņām un dakterei par šādu iespēju (mums bija maksas palāta, tā kā nebūtu aizņēmuši kādam vietu, jo vēl bija vairākas brīvas maksas palātas),viņas atbildēja - cik ilgi tad taisamies šeit tā dzīvot un agrāk vai vēlāk būs vien jābrauc mājās. Ja godīgi, tad došanās mājās bija vislabākais risinājums, kāds vien varēja būt :)

Pirms rakstu tālāk, vēl vēlos uzrakstīt, ka dzemdību iestādē māsiņas izmēģināja visdažādākās barošanas pozas, gan sēdus, gan guļus, gan uz sāniem, gan caur plecu - mūsu gadījumā šis nelīdzēja, bet viennozīmīgi ieteiktu visām jaunajām māmiņām izmantot šo lielisko iespēju, kad zinošas un profesionālas māsiņas var palīdzēt reālajā dzīvē apgūt dažādas barošanas pozas, jo, tas, kas ir stāstīts dažādos kursos un lasīts, tajā brīdī, kad uz rokām ir dažus kg smags bērniņš, ir bijušas tik daudz spilgtas emocijas, pārdzīvojumu un piedzīvojumu, var piemirsties :)

Tātad. Atgriešanās mājās. Atbraucām mājās, iekārtojāmies un nu nāca pirmā barošana mājās. Vispirms mēģināju pabarot pati, tad redzējām, ka nekas nesanāk un pamēģinājām māsiņas doto uzgalīti. Un hop- mazā to satver un ēd. Jūtu, ka tiešām ēd! Sajūtas un prieks - neaprakstāms. Tad nu esam ļoti priecīgi un mājas miers un klusums tiešām rada ideālu vietu tam, lai paši saprastu, kā tālāk darīt. 

Tā nu turpinājām barot mazo ar krūti, caur uzglīti. Protams, es pati cerēju, ka izdosies kādā brīdī "pārslēgties" uz "tīro" krūtsbarošanu, apkārtējie arī teica, ka gan jau kādā brīdī tas nomainīsies. Taču man, ja godīgi, bija svarīgi, ka meitiņa ir paēdusi un paēdusi manu pieniņu, tas, ka tas notiek caur uzgalīti, protams, nebija ideāls scenārijs, bet biju priecīga, ka ir kā ir. 

Tad nāca ģimenes ārstes vizītes, kurās daktere secināja, ka svars nenāk klāt tik labi kā vajadzētu. Taču uz to brīdi dakterei nebija reālu ieteikumu ko darīt. Protams, atbilde bija- barot ik pa 2,5 h (taču to jau mēs darījām). Tad nu paši ar otro pusīti izdomājām, ka darīsim tā - barošu mazo ar uzgalīti, cik ilgi vēlēsies (bet viņa pa vidam iemiga, tad nu sanāca barot kādas 20-25 min), tad atslaukšu pieniņu ar piena pumpīti, tad dosim to un pēc 2,5 h atkal sāksim ar uzgalīti. Jo skaidrs bija viens- kaut ko viņa paēd caur uzgalīti, bet ne pietiekami. Tātad mums sanāca - barošana caur uzgalīti un tad pēc barošanas vēl devām sākumā 20-40 ml, vēlāk jau līdz pat 100 ml. Sākotnēji devām šos 20-40 ml caur špricīti, taču tā tiešām bija neiespējamā misija (lai gan tajā brīdī viss ir iespējams :) )- pieniņš nāca ar spiedienu, piemēram, tieši kaklā, vai, ja laidām gar vaidziņu, tad izstūma to atpakaļ. Šāda barošana šķita kā mocības gan viņai,gan mums. Un abi vienojāmies, ka dosim šo mazo daudzumu (vēlāk gan lielāku) ar pudelīti. Daudzi mūs biedēja, ka tad mazā noteikti pavisam atteiksies no krūts, teica, ka ar pudelīti nav labi barot utt, taču mēs darījām, kā jutām, ka ir pareizi mūsu meitiņai un tā arī izrādījās viņai vislabāk.

Lai gan pati arī sapratu, ka barošana caur uzgalīti ir vislabākais risinājums mums, tomēr palūdzu uz mājām ierasties arī krūts zīdīšanas speciālisti. Ļoti jauka sieviete ieradās pie mums, meitiņas tētis speciāli izgāja ārā, lai mēs varētu izrunāt visas detaļas, izmēģināt visu iespējamo. Bet, tajā brīdī, kad krūts zīdīšanas speciāliste man pateica, ka diemžēl arī viņa nevar palīdzēt, sapratu, ka mūsu meitiņa tiks barota tā, kā mēs to darām, jo neko citu nevaru vairs izdarīt. Taču viens ļoti labs ieteikums no viņas bija - ar laiku saīsināt šo uzgalīti un vienā brīdī, iespējams, varēsim iztikt bez uzgalīša. Līdz tam, ka iztiktu bez gan nenonācām (dažas reizes sanāca, bet tas bija ļoti reti), taču nogrieztais uzgalītis palīdzēja, jo sākotnēji uzgalītim ir trīs mazi caurumiņi, tad sanāk, ka dubultā mazajai jāizdabon pieniņš, taču nogriežot uzgalīša augšiņu (dažus mm), viņa saņem to, ko izzīž.

Tad nu pa vidam mēģināju iedot arī "pliku" krūti, taču viena reize pa divām dienām vairāk radīja manī tādu iekšēju satraukumu- vai šoreiz būs? Nē, nesanāca.. maza vilšanās un tad atkal cerība, ka nākamreiz sanāks un atkal nesanāk. Un sapratu, ka nē! Viss! Mūsu meitiņa ēdīs caur uzgalīti un neuzlikšu nekādu papildus stresu šim procesam, jo tam ir jābūt mierīgam un bez liekiem satraukumiem, spiediena. Un arī citiem atbildēju, ka turpmāk mums būs tā un viss.

Kad mazajai apritēja mēnesis, bijām jau atguvuši vēlamo svaru (pateicoties arī pudelītei) un viņa bija ieguvusi spēku, lai varētu iztikt tikai ar manu krūti - bez papildus pudelītes :) Vakaros gan vēl dažus mēnešus devām pudelīti, lai nodrošinātu vēlamo svara pieaugumu, bet šis pirmā mēneša (ko es varētu saukt par krūtsmēnesi:) ) maratons bija rimies.

Protams, dodoties ārpus mājas, barošana ar uzgalīti nav tik vienkārša, jo viņš mēdz nokrist, ja bērniņš izkustās vai, kamēr to uzliec,taču arī to ir jāpieņem :) un šis nevar būt iemesls, lai piesietu sevi mājām. 

Tas, ko es vēlos pateikt māmiņām, kuras saskaras ar ko līdzīgu- censties uztvert to visu daudz vieglāk. Neuzlikt lieku stresu tur, kur tam nav jābūt. Sekot intuīcijai. Runāt ar savu vīrieti par šo, jo ticiet man, viņiem ļoti bieži ir daudz labāki ierosinājumi, kā mums pašām. Iesaistīt vīrieti šajā procesā, jo vienai tikt galā ar šādu barošanu (tādā gadījumā kā mums), nav iespējams (ir iespējams fiziski, bet morāli ir nepieciešams atbalsts, jo lielāko dienas daļu sanāk pavadīt skatoties un darbojoties ap savām krūtīm:)). Un galu galā - novērtēt to, ka jums ir vislabākā dāvana pasaulē un izbaudīt to. Pirmajā mēnesī es sev pateicu, ok, šāds režīms nebūs gan jau ilgāk par pusgadu, kad sāksies piebarošana. Un pieņēmu to, taču beigās tas izrādījās tikai nedaudz vairāk kā mēnesis.:)