25.06 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Jau pagājis mazliet vairāk kā pusotrs gads kpoš pasaulē nāca mana meita. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta ka man būs vairāki bērni un vēlams pirmie divi ar mazu gadu starpību.
Laikam tādēļ, ka pirmās dzemdības bija salīdzinoši vieglas un bez īpašiem starpgadījumiem, drīz vien pēc tam ļoti sāka gribēties vēlvienu mazulīti. Pagāja laiks un bija brīdis, kad šķita - meita beidzot kļūst patstāvīgāka, beidzot ir vairāk laika sev un varu domāt par atgriešanos profesionālajā apritē, varbūt tomēr ar nākamo bērnu pagaidīt. Tomēr arvien skaidrāk saprotu, jo ilgāk es gaidīšu, jo vairāk radīsies visādi apstākļi, lai vēl mazliet pagaidītu.
Kad nu mans vīrietis arī ir devis zaļo gaismu vēlvienam, esmu laimīga. Bet protams, tagad rodas vesela gūzma jautājumu. Kā man gatavot savu organismu vēl vienam bērniņam, vai ir jādara kaut kas cits un savādāks kā gaidot pirmo(īpaši tādēļ, ka pirmais bija neplānots mazulis)? Kā man gatavot meitu? Un kuras lietas viņai vajadzētu apgūt līdz brīdim, kad kļūs par lielo māsu, lai man un viņai dzīve vienkāršāka?
Man liekas, ka stipri daudz kas atkarīgs no bērna. Pēc iepriekš lasītā saprotu, ka Tavējais ir dikten aktīvs. Varbūt, ja mana meita būtu superaktīviste, man ar neliktos, ka varu un vajag tik drīz vēlvienu.
Turklāt, man šķiet, ka ļoti atšķirīgs cilvēkiem ideālas, pareizas un priekš sevis vislabākās dzīves priekšstati.
Šoreiz varu pilnīgi zem visa tevis teiktā parakstīties 👍
ir jau atšķirība, vai tie bērni visu laiku bijuši kopā (kā dvīņu, trīņu utt. gadījumā), vai arī tas mazais pirmo gadu lolots, uz rokām nēsāts, bet te pēkšņi tas viss beidzas.
man starp brāļiem ir 5,5 un 7,5 gadu starpība - mamma stāsta, ka vienmēr nākošo bērnu plānojusi, kad rokas sailgojušās pēc mazuļa, savukārt iepriekšējais bijis tik patstāvīgs, ka pratis iztikt bez mammas. un es viņai piekrītu. vienmēr esmu teikusi, ka acīmredzot mans pašsaglabāšanās instinkts ir pārāk spēcīgs, ka gribu cauri visam nedaudz saglabāt pati sevi, nevis tikai un vienīgi būt bērnam, taču, kad bērns ir, tad tiešām veltu sevi visu. ļoti labi zinu, ja man būtu bērni ar vecuma starpību mazāku par 2 gadiem, pēc 4-5 gadiem tādas dzīves ar mani varētu runāt vairs tikai par un ap bērniem, jo būtu vispār aizmirsusi, kā ir būt vienkārši cilvēkam, nevis tikai ģimenes cilvēkam.
es Tev piekrītu, ka pēc 3-4 gadu vecuma jau var sākt domāt par grūtniecību, jo tad to pat var izbaudīt, tā kā šāda vecuma bērns parasti ir ticis b/d, tātad mammai viņš jāizklaidē tikai vakaros un brīvdienās. līdz ar to, kad otrs mazulis jau klāt, nesanāk dienas laikā rauties uz n-tajām pusēm, lai paspētu mazāko barot un pamperus mainīt, lielajam skriet pakaļ un podiņlietas mācīt, naktī abus mierināt, vīram paspēt būt laba sieva un visai ģimenei pagūt nodrošināt pavarda siltumu un jaukumu. tas fiziski nav iespējams, ja bērniem ir mazāk kā 3 gadu starpība. ja kāds saka, ka to spēj, vienmēr uzskatu, ka tie ir meli, izņemot gadījumus, kad ģimenei palīdz vecvecāki, brāļi, māsas u.tml.
Nu nezinu es otru bērnu gribētu tik tad, kad esošajam mazajam paliks3-4 gadi, kad mazais jau kaut cik ir pastāvīgs...savādāk tā jau var prātā sajukt ar diviem maziem bērniem..Bet nu tā ir katra darīšana...
Manai meitai ir jau bik vairāk kā pusotrs gads 😉
Nekad neesu sapratusi tās mammas, kas saņemas uz otro bērnu, kad mazajam vēl nav gada. Man liekas, ka tādā veidā mamma liedz savam jau esošam mazulim gan savu pieniņu, gan pilnvērtīgu uzmanību....Man liekas, ka par otru mazo jāsāk domāt tad kad mazajam gads paliek, vai vēl ilgāk. Un arī organismam jādod tomēr atpūta no grūtniecības..