Mans bērns ir agresīvs. Kā rīkoties?

Mans bērns ir agresīvs. Kā rīkoties?

05. May 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Ikviena cilvēka ikdiena ir piepildīta ar dažādām emocijām, un bērni nav izņēmums. 

Bērnam izrādot dusmas un agresiju, pieaugušais var apmulst un nezināt, kā rīkoties, taču der atcerēties, ka dusmas ir tikpat dabiska emociju izpausme kā prieks un smiekli. 

Cilvēks ir piedzimis ar spēju paust dusmas, taču ir svarīgi iemācīties atšķirt “veselīgas” dusmas no agresīvas uzvedības. Dusmas ir normāla reakcija brīdī, kad tiek pārkāptas robežas, savukārt agresivitāte jau ir personības iezīme, pastāvīgi pasauli uztverot naidīgi, uzbrūkoši.

Mūsu, vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam atpazīt dažādas emocijas un skaidrot, ka ir normāli dusmoties un sevi ir jāaizsargā, taču nedrīkst kaitēt ne sev, ne citiem.

Kādi var būt agresijas veidi?

Izšķir vairākus agresijas veidus, tostarp:

  • Spontānu agresiju, kas rodas, kad uzkrājušās emocijas;
  • Tieša aktīvā agresija – vēršoties pret objektu, kas izraisa kairinājumu;
  • Pasīvā agresija – izpaužas ar vaimanāšanu, žestiem, arī tenkošanu;
  • Netieša agresija – vērsta pret personu, kas atrodas vājākā stāvoklī vai ir vieglāk pieejama (piemēram, ja mamma uzdod jautājumu, uz kuru nevēlas atbildēt, tad iesit jaunākajai māsa vai kaķim).

Agresija var izpausties gan verbāli ar vārdiem, kliegšanu, gan žestiem un arī rīcību.

Jebkādas emocijas ir mūsu smadzeņu reakcija uz notiekošo. Atceries, ka jebkura emocija ir svarīga, un visdrošāk, veselīgāk un pareizāk ir tās neapspiest, jo jebkas, kas tiek apspiests, ar laiku var negatīvi atsaukties uz veselību un dzīvi.

Vecāki pret bērnu agresiju un jebkurām citām spēcīgām emocijām vēršas, sakot, ka nedrīkst dusmoties, skumt, raudāt, tomēr ļoti svarīgi atcerēties, ka bērni nereti izrāda agresiju, tādējādi atspoguļojot vecāku pašu iekšā esošās emocijas, spriedzi un bērnības pieredzi.

Kādi var būt agresijas cēloņi bērnībā?

  • Nervu sistēmas īpatnības.
  • Iemācīta uzvedība, kad bērns atkārto sev autoritāra cilvēka uzvedību.
  • Mēģināšana samazināt spriedzi.
  • Vilšanās, jo kaut kas traucē apmierināt savas vajadzības.
  • Aizsardzības reakcija.
  • Mēģinājums atgūt varu, saglabāt autoritāti. To biežāk novēro pusaudžiem un arī pieaugušajiem.

Agresijas izpausmes dažādos bērna vecuma posmos

Bērni līdz 2 gadu vecumam reaģē ar dusmām un dusmu uzliesmojumu tad, ja nespēj izskaidrot, pajautāt vai arī sasniegt to, kas viņiem ir svarīgs, nespējot apmierināt savas vajadzības. Apmierinot bērna vajadzības, apjaušam, ka agresija nav vērsta uz mums.

Mazi bērni mēdz izmēģināt atšķirīgu uzvedību, vienlaikus vērojot mūsu reakciju. Kad bērns iesit tētim vai mammai, viņam tā nereti ir tikai spēle. Šajos brīžos ir svarīgi apstādināt bērna rociņu vai kāju, kura grasās spert, paskaidrojot, ka nedrīkst sist, jo tas sāpina. 

Ja bērns sāk sist pats sev, ir svarīgi mācīt viņam atpazīt savas emocijas – tu esi dusmīgs, jo … es arī būtu dusmīga, ja…

Bērni līdz 5 gadu vecumam vēl nezina, kā regulēt savas emocijas. Bērns vienlaicīgi var priecāties par otra uzvaru, dusmoties uz viņu un bēdāties par sevi. Tas tāpēc, ka bērnam vēl nav pietiekamas pieredzes, lai izprastu, ko konkrētajā brīdī viņš jūt, kādas var būt uzvedības sekas, kā būtu pareizi rīkoties. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki palīdzētu bērnam to apgūt. 

Pirmsskolas un sākumskolas vecumā zēni nereti izrāda savu agresiju ar cīņām un uzbrukumiem, savukārt meitenes – ar atklātu vai slēptu tenkošanu, arī strīdiem, čīkstēšanu. 

Kā rīkoties, ja bērns izrāda agresiju

Ikreiz, kad nosaucam kādu emociju, vērtīgi kopā ar bērnu uzzīmēt, kur tieši ķermenī šī emocija dzīvo un kas notiek, kad piedzīvojam šo emociju? Varbūt seja kļūst sarkana, plaukstas savelkas dūrītēs, paātrinās elpošana? Kad bērns redz, kā pieaugušie tiek galā ar emocijām, kādu uzvedību izvēlas reaģējot, bērns mācās saprast, kas ar viņu notiek, saskata sekas un izvēlas savu uzvedību. Šādā veidā bērns mācās nevis apspiest un maskēt savas emocijas, bet gan izteikt tās pieņemamā veidā. 

Atceries, ka vārdi “nepievērs uzmanību”, “pats esi vainīgs”, “rīkojies pats”, nekad nav labākā atbilde, tāpat kā sist bērnu, reaģējot uz viņa agresīvo uzvedību, ir neproduktīvi, bīstami un psiholoģiski traumējoši. Tā vietā, lai izvēlētos vieglāko ceļu, t.i., atbildētu uz agresiju ar agresiju, palīdzi bērnam saprast, kas slēpjas aiz viņa uzvedības, jo bieži vien agresija maskē trauksmi un bailes.