Ko patiesībā nozīmē strādāt no mājām + mācīt pirmklasnieku + izklaidēt bērnudārznieku

Es varētu iekaustīt tās māmiņas, kuras bērnudārza čatu katru dienu pārpludina ar bildēm un video no sērijas “paskat, kādus mēs foršus darbiņus taisām, kamēr visi sēžam mājās”. Bļāviens! Nu nevar būt, ka mūsu grupā visas mammas jau ir atlaistas no darba vai arī ir mājsaimnieces. Goda vārds, es tam neticu. Noteikti tiek uztaisītas fiksās bildes, lai tikai palielītos un parādītu, cik mēs forši un čakli, kamēr tās mammas, kuras strādā, kamēr vēl ir darbs, vienkārši jūdzas nost.

Goda vārds, es nesaprotu, kādos darbos strādā tās mammas, kuras tagad sociālajos tīklos plātās ar to, ka viņām tagad ir tik daudz brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni. Sievietes, par ko jūs strādājat?

Ierindojiet mani slikto mammu kategorijā, bet maniem bērniem vienīgais prieks ir multeņu skatīšanās un stundu gara pastaiga dienas vidū, kad izraujos no darbiem. Nezinu, kā jums, bet mums strādāšana attālināti nebūt nenozīmē sēdēšanu un sauļošanos uz balkona vai deguna urbināšanu. Mums ir jāstrādā.

Papildus tam ir jāpadara visi mājas darbi un jāizpilda arī skolotājas pienākumi. Tā kā man mājās aug pirmklasnieks, tad tas nozīmē tādu slodzi, kad ap plkst. 16.00 vienīgais, par ko es sapņoju, ir ievelties gultā un aizmigt. Nezinu, kā jums, bet mājmācībā uzdoto darbu apjoms ir nežēlīgs. Goda vārds, šķiet, ka atsevišķi skolotāji cenšas tā iedzīt iekavētās tēmas. Dēls sēž ar asarām acīs pie grāmatām, uzdevumu burtnīcām un saka, ka skolā nekad tik daudz vienas stundas laikā viņi neizdara. 

Mācības notiek pēc pilnas programmas ar visu atskaitīšanos ik dienu atskaitēs, darbu fotografēšanu, filmēšanu un sūtīšanu skolotājiem konkrētos termiņos. Nav arī tā, ka darbi tiktu sadoti nedēļai uz priekšu un dienu varētu izplānot tādu laisku. Ne velna, jo, piemēram, šodien pat no rīta ienācās vēl papildus divi uzdevumi. Ir jau plkst. 14.00, bet visi šodienas darbi vēl nebūt nav izdarīti un arī brīvdienās būs jāsēž pie mācību burtnīcām, jo pirmklasniekam uzdots nesamērīgi daudz angļu valodā.

Citas mammas saka, ka viņām viss gan notiek pavisam viegli – uzdevumi maz, viegli. Cik esmu dzirdējusi, cik skolu un skolotāju, tik dažādas pieejas par slodzi, darbu izpildi un atrādīšanu. Sēžu kopā ar dēlu pie mācību grāmatām un domāju, kurā mirklī mani atlaidīs no darba, jo daļa dienas paiet, cenšoties paralēli pildīt darba pienākumus un izpaužoties kā skolotājai. Zinu, ka kāds gudrinieks noteikti pateiks, ka mans bērns noteikti ir izlaists, ja jau pats nevar sēžot pie grāmatām izpildīt uzdevumus. Lika pagaidīt. Pirmajā klasē tomēr ir ļoti daudz skaidrojošā darba, bērnam jāizskaidro katrs uzdevums, katra jaunā tēma, nepietiek tikai ar to, ka viņš viens pats savā nodabā izlasa teoriju. Nu, neiet tas cauri.

Pēc šodienas saņemtās vēstules saprotu, ka nākamajā nedēļā būšot vairāk uzdevumu un darāmā. Bļāviens, jūs ar kuru galu domājat?!? Es jau šonedēļ, kas skaitījās tikai iesildīšanās, esmu vienkārši nojūgusies.

Es tik daudz lietojusi lamu vārdus savā prātā vēl nekad neesmu kā šonedēļ. Tajā pašā laikā sev uzsitu uz pleca, sakot, ka esmu malacīte, jo ne reizi uz savu puiku neesmu sakliegusi, lai gan pacietības līmenis jau sen aizgājis mīnusos.

Nu, nevar būt, ka es vienkārši nepareizi plānoju laiku, jo slodze ir dubultojusies. Laika nav vairāk. Bibliotēkā pirms divām nedēļām paņēmu lasīšanai piecas grāmatas, domājot, ka nu gan es palasīšu, jo ietaupīšu laiku ceļā uz darba. Ne velna! Es esmu tik tikko izlasījusi vienu grāmatu un arī tikai tāpēc, ka to darīju naktīs, jo citā laikā vienkārši nav laika.

Bērnudārza čatā man sen vairs negribās skatīties, jo tās pārcentīgās mājsaimnieces mani pamatīgi sadusmo. Nu, zīmējiet, līmējiet un lipiniet savā nodabā, par katru kleksi taču nevajag atskaitīties ar bildēm vai video, tā izbesot strādājošās mammas.

Jā, katru nakti es vismaz piecas reizes tieku atlaista no darba. Tādi tie laiki. Un tā katru nakti jau otro nedēļu. Spriedze tikai pieaug un te nelīdzēs ne mierīgas pastaigas (pa kuru laiku), ne meditācija vai vēl kādi gudri padomi.