Jauna attieksme pret sevi, bērnu un skolu

Bērna vajadzības un problēmas

Problēmas bērna attīstībai ir ļoti svarīgas. Bērnam pašam atrisināmās problēmas veicina viņa attīstību un izaugsmi. Tomēr ir jāsaprot arī tas, ka neviens bērns nespēj savu potenciālu attīstīt, ja viņam visu laiku ir jāpievēršas problēmām viņa dzīvē. Ja bērnam ir problēma, tad ir jārisina šī problēma. Tad laiks un spēks sava potenciāla attīstīšanai vairs nepaliek daudz.

Problēma, kas visbiežāk sastopama un bēnu skar ļoti smagi, ir tā, ka viņš piedzīvo – es nevaru būt tāds, kāds esmu. Un netiek pieņemts un mīlēts tāds, kāds ir, bet gan saņem norādes, ka viņu mīlētu vairāk, ja viņš būtu tāds, kā otrs to iedomājas. Tam pat nav jābūt vārdos pateiktām norādēm. Ja vecāki par labu liecību aizved bērnu uz kafejnīcu, lai nosvinētu (vai apbalvotu) labās atzīmes, tad bērns saņem tieši tādu vēstījumu. Pat prieks par labo atzīmi un mammai svarīgā priekšmetā ne tik labu vērtējumu – skumjais skats bērnam ir kā skaidri vārdi.

Šajā brīdī bērns ir noķerts ritenī, kurā viņam ir jāpiepilda vecāku vēlmes. Un jūtas kā objekts. Tad ir aizskartas bērna divas pamatvajadzības: vajadzība pēc attiecībām un vajadzība pēc autonomijas. Ar šādu problēmu smadzenēs rodas vissmagākās nesakarības, kuras vien var iedomāties. Un bērns mēģina rast risinājumus. Viņš apspiež savas vajadzības pēc viena vai otra vai pēc tāda paša principa padara otru par objektu. Tad parasti atskan: “Stulbā mamma!” Vai arī sev saka, ka ir stulbs. Tas ir tikpat slikti: esmu par stulbu matemātikai, esmu muļķis bioloģijā, es nevaru dziedāt... Tādā gadījumā bērns ir pats padarījis sevi par objektu. Un tas ir fatāli, ja pats vairs nemana, ka sevi tā noniecina. Bet vismaz vairs nesāp. Ja skolotājs saka, ka atkal nav labs darba rezultāts, tad uzreiz ir atbilde: “ Jā, es jau zinu. Es esmu par dumju matemātikai.”Tad klāt vēl nāk uzskats, ka tas jau ir iedzimts, jo “mana mamma matemātikā arī nebija īpaši laba”. Vai vēl labāk – tas jau ir ģenētiski.

Paš-cieņa = mīlēt sevi

Ir jābeidz vienam otru padarīt par objektu un ir jāsāk vienam otru sastapt. Ir jāsatiekas jaunā attiecību kultūrā, kurā viens otru uztver par subjektu, kur var kopīgi kaut kas rasties. Citiem vārdiem sakot – attiekties pret sevi un citiem ar cieņu un pašcieņu. To nevar iemācīties no grāmatām un to nevar uzrakstīt likumā. Tas katram pašam ir jāsaprot, kas ir (paš)cieņa. To pašam atklāt nav viegli, ja uzskata sevi par nevērtīgu vai nepilnīgu.

Tas būtu jauki, ja palīdzētu bērniem attīstīt sajūtu un veidot izpratni par viņa paša pašcieņu. Tad viņi arī nebūs pieejami citiem par objektu, piemēram, sociālajos medijos, bet gan spēs saglabāt pašcieņu un arī otru nepadarīs par objektu (kas, piemēram, ir mobings). Vissvarīgākais tajā ir tas, ka tie cilvēki, kuriem ir apzināta pašcieņa, nav pieejami vairs citiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tieši tādus ieročus izmanto pārākuma un varas panākšanai (gan privātā, gan valstiskā līmenī). Senāk apspiešana, šodien aizvilināšana.

Tas ir svarīgs vecāku un skolotāju uzdevums – padarīt bērnus tādā veidā nepieejamus.

Vienam otra uztveršana par subjektu un cieņpilna izturēšanās pret sevi un citiem ir nekas cits, kā sevis mīlēšana.

Mīlēt sevi

Nav jāēd tas, kas man nedara labu (piem., kartupeļi frī, lēta gaļa vai kafija). Nav jābūt kopā ar cilvēkiem, kuri nepatīk vai ar kuriem kopā nejūtas labi. Nav jādara lietas, kuras pašam nedara labu (piem., bieži skatīties vakaros filmas un tā rezultātā nekvalitatīvi gulēt un no rīta būt viegli aizkaitināmam). Te var pieskaitīt visādus seriālus, filmas, pļāpu raidījumi, neapdomāta gaļas ēšana, neiešana svaigā gaisā, mazkustība, sevis nekopšana gan garīgā, gan fiziskā līmenī, atlikt savas vajadzības... Tas viss ir sevi nemīloši, jo tas viss patiesībā dara sliktu.

Tas, kurš ar sevi mīloši sāk apieties, sāk sevi izjust kā radītāju. Un tad viņš priecājas. Viņš priecājas, ka nenoskatījās to filmu un neapēda to neveselīgo ēdienu un ieguva sev laiku. Un nu var padomāt, ko labu varētu šajā laikā izdarīt. Tad atrod ceļu atpakaļ pie sevis un sāk pats sev patikt. Un tad var savienoties atkal ar sevi pašu, ar to dzīvo sevī. Un ja sāk pats sev patikt, tad arī pret citiem sāk izturēties labāk. Jo īpaši pret saviem bērniem. Un tie, kas mīloši apejās ar citiem, tie ir mīloši arī pret dabu un visu pārējo sev apkārt.

Tas varētu būt tas noslēpums, kā mēs varētu tikt galā ar šī brīža pārmaiņām. Lai mēs katrs pats zinātu, kurp doties un lai varētu palīdzēt viens otram, nepadarot otru par objektu. Tad ir iespēja atraisīties un vakarā ar partneri, piemēram, uzdejot tango vai dančus. Tā atgūt dzīvīgumu. Šajā brīdī tas, kas ir bijis ievīstīts, nu var kļūt par attīstītu. Tas būtu pilnībā pietiekami, ja katrs ar sevi sāktu šādu procesu.

Uzmanības centrā - es pats

Parasti vecāki koncentrējas uz bērnu un ar laiku kļūst arvien ievīstītāki, līdz kādā brīdī uzsprāgst. Tāpēc labākais būtu darīt to, kas rada prieku. Tad šis pozitīvais efekts pārlēks uz bērniem, kā tāds pozitīvs blakusefekts.

Tad nevis bērns ir viduspunktā, bet gan tas, ka es pats jūtos labi. Un to var viegli novērot, ka vecāki, kuri ir apmierināti un laimīgi ar sevi, viņiem ir tāds īpašs miers. Tie nedzenas pakaļ tam, ko vēl vēlās sasniegt, bet kļūst redzīgāki pret savu bērnu un saprot, ko viņam patiešām vajag. Un tad viņi ir pie bērniem. (Tas attiecas arī uz skolotājiem.)

Skola – uzpūstais zilonis

Skola vairs nebūtu jāuztver tik nopietni. Tas būtu jādara visiem – skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Skola ir kā uzpūsts zilonis. Tā sev vai sabiedrība tai ir radījusi tādu nozīmi, kura nav samērojama un nav pamatojama. Un tajā visi cieš: skolotāji, skolēni, vecāki.

Šis un citi raksti lasāmi blogā "Rasas dārzs": https://lauraceizare.wixsite.com/rasasdarzs

Raksts tapis pēc intervijas ar Geraldu Hūteru “Schulen im Aufbruch” kongresā.

Prof. Dr. Geralds Hūters (Gerald Hüther) – neirobiologs un Potenciāla attīstības akadēmijas dibinātājs, daudzu raidījumu viesis, daudzu populārzinātnisko grāmatu un zinātnisko publikāciju autors, zinātniskais pētnieks vairākos zinātnes centros (tai skaitā Jenas un Leipciges universitātēs un Maksa-Planka-Institūtā). Zinātniskās tēmas: agrīnās pieredzes ietekme uz smadzeņu attīstību, baiļu un stresa ietekme un nozīme uz emocionālo reakciju.

Vairāk informāciju par Geraldu Hūteru un viņa darbību var atrast internetā: www.gerald-huether.de.

Interviju ar Geraldu Hūteru var noskatīties Kongresa „Schulen im Aufbruch” mājaslapā: http://schulen-im-aufbruch-kongress.de