Drošība uz dzelzceļa

Drošība uz dzelzceļa

25. Nov 00:12 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Pārdroša uzvedība dzelzceļa tuvumā bieži vien ir vēlme pašapliecināties un pierādīt saviem vienaudžiem drosmi... Diemžēl šādi gadījumi var beigties letāli. Uz sarunu aicinājām Nilu Saksu-Konstantinovu, bērnu psihoterapeitu un atkarību speciālistu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, lai pārrunātu drošības aspektus uz dzelzceļa!

Kā vecākiem rīkoties gadījumos, ja piefiksē, ka pašu bērns veic pārdrošības vilcienu tuvumā, vienlaikus nekļūstot par sliktajiem, kuri to vien prot kā lasīt morāli?

-       Ja vecāki novēro tik riskantu sava bērna uzvedību, tad nevajadzētu baidīties kļūt par "morāles lasītājiem" -  noteikti primāri vajadzētu darīt visu, lai parūpētos par bērna drošību, pat ja nepieciešami stingrāki līdzekļi. Protams, vienmēr palīdzoša ir arī mierīga runāšana un ieklausīšanās. Kas ir tie iemesli, kādēļ bērns tā rīkojas? Vai nezināšanas dēļ vai varbūt tas ir veids, kā veidot piederību grupai un iegūt statusu starp draugiem? Laba doma ir noskatīties kopā kādu filmu, kas skar bērnu drošības, dzelzceļa un draugu spiediena tematiku - piemēram, spāņu filmu El Bola (2002).

Nereti reizēs, kad vecāki bērniem skaidro, kā noteikti nevajag darīt, tas izsauc tieši pretēju reakciju - vēlmi bērnam pamēģināt riskantās darbības, lai pats uz savas ādas pārliecinātos, vai tas tiešām ir tik traki, kā stāsta mamma vai tētis. Kā runāt ar bērnu tā, lai neizsauktu viņā tieši pretējo - vēlmi pamēģināt? 

-       Jo lielāka autoritāte ir vecākiem, jo mazāk bērniem radīsies vēlme to izaicināt vai apšaubīt. Bieži šādu reakcija izraisa bērna neticība vecāku teiktajam vai arī aizliegumi, kuru mērķi nešķiet pamatoti vai bērnam nav izskaidroti. Vēlme apstrīdēt rodas arī no netaisnības sajūtas, ja vecāki tikai pavēl, neaprunājoties ar pašu bērnu. Uzvedība vilciena tuvumā noteikti nav starp lietām, kuru bīstamību bērnam nevarētu paskaidrot mierīgā sarunā. Parasti palīdz, ja vecāki ne tikai pauž aizliegumu, bet arī godīgi paskaidro, kādas ir sekas un kādēļ šādi noteikumi ir vajadzīgi. 

Cik gadu vecumā bērnos visbiežāk parādās vēlme pašapliecināties, izmēģināt to, ko nedrīkst? 

-       Šāda vēlme parādās jau ļoti maziem bērniem - līdz ar apjausmu, ka viņam piemīt spēja nedarīt kaut ko no tā, ko prasa vecāki. Tas var izpausties putras neēšanā, gulēt neiešanā un vēl simts citos, vecākiem diezgan kaitinošos veidos. Šī uzvedība palīdz bērnam saprast robežas un veidot pašam savu identitāti. Līdzīgs process notiek arī, sākoties pusaudža vecumam - tikai tad fiziskā spēka un iespēju ir daudz vairāk, robežu izaicināšana kļūst nopietnāka, agresīvāka un var apdraudēt bērna fizisko veselību vai pat dzīvību.

Cik liela nozīme dažādos bērna vecumos ir grupas līderim - vienaudzim? Vai vecākiem ir iespēja brīdī, kad bērns tuvojas jau pusaudža gadiem, kādā veidā ietekmēt , kuram līderim sekot? 

-       Grupas līderim milzīga loma ir pusaudžu vecumposmā, kad caur to var atrast piederību kādai grupai vai subkultūrai. Turklāt līdera lomu var pildīt gan klasesbiedrs, gan pozvaigzne vai populārs sportists. Vecāki sava bērna izvēli var ietekmēt tikai netieši un pastarpināti - piemēram, izvēloties sūtīt bērnu skolā vai dzīvot apkaimē, kur ir mazāk "negatīvo" līderu. Bet citādi - tā būs paša pusaudža izvēle, kuras mērķis, turklāt, ir sākt palēnām atbrīvoties no ģimenes ietekmes, aizstājot vecāku figūras ar vienaudžu līderiem no ielas, skolas vai sporta komandas. Tādēļ tas kopumā ir veselīgs un vajadzīgs process, kurā iejaukties būtu vērts vien tad, ja izvēlētais līderis mudina bērnu uz nelikumīgām vai apdraudošām lietām. Taču tas, ka bērnam ir savi līderi,  nenozīmē, ka vecākiem vajadzētu zaudēt autoritāti un kontroli – tikai, ja mazāks bērns šo autoritāti uztver nekritiski, tad pusaudža acīs tā jau ir jāapliecina un reizēm arī jānopelna.

Sākot ar kādu vecumu bērns sāk apzināties savas rīcības sekas? Proti, apjaust, ka spēlēšanās vilciena tuvumā var būt ar letālām sekām? 

-       Savas darbības sekas mēs mācāmies apgūt jau no zīdaiņa vecuma, bet letālu iznākumu bērns var sākt apzināties tad, kad parādās spēja izprast nāvi un savu mirstību - parasti tas notiek ap 7 gadu vecumu. Līdz šim vecumam efektīvi būs izmantot galvenokārt kategoriskus aizliegumus, bet pēc tam var sākt runāt par nāves draudiem, sakropļošanu un tml.

Ir bērni, uz kuriem labāk iedarbojas iebiedēšanas taktika (nespēlējies dzelzceļa tuvumā, vilciens tevi var nobraukt), ir tādi, uz kuriem labāk iedarbojas citas taktikas. Kuras ir piemērotākās sarunām ar bērniem dažādos vecumos, lai viņi vislabāk apzinātos savas rīcības iespējamās letālās sekas? 

-       Bērnam ne tik svarīga ir kāda konkrēta taktika, bet runātāja autoritāte viņa acīs. Daļa no vecāku atbildības ir spēt uzturēt savu autoritāti tādu, lai varētu bērnam nospraust drošas un stingras robežas arī bez īpašiem paskaidrojumiem. Savukārt, ja vecākiem bērna acīs autoritātes nav, tad nekādas taktikas, kaulēšanās un viltīgas pieejas īsti nelīdzēs.