Bērnības garša – nospiedumi piķī

Tepat Māmiņu klubā bija konkurss, kur vajadzēja dalīties ar savām spilgtākajām bērnības atmiņām. Es piedalījos.

Pagājušo nedēļas nogali mēs ar Gustaviņu bijām savos laukos Latgalē. Viens no mūsu ieradumiem, kas jau kļuvis par tradīciju, ir vakarā doties uz tiltiņu. Tiltiņš uzbūvēts pāri upītei, kas šķērso mūsu īpašuma robežu. Parasti mēs aizejam līdz tiltiņam, pa ceļam salasot nelielus akmentiņu, un tad mēģinām trāpīt pa ūdensmērītājiem. Protams, tas nekad neizdodas, jo ūdensmērītāji ir daudz veiklāki par mums un, manuprāt, viņi arī nojauš mūsu nodomus.

Taču šoreiz stāsts būs par ko citu. Proti, viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām ir tāda, ka mēs ar (manu) tēti gājām uz tiltiņu un pa ceļam man ļoti patika ar basām kājām “iebraukt” uzsilušā piķī. Agrāk un arī tagad mūsu pusē nelielas bedrītes aizlāpa ar piķi. Siltā laikā tas uzsilst un tad var šādi izklaidēties. Šoreiz, ejot uz tiltiņu, pastāstīju par savu bērnības izklaidi dēliņam. Un kā jums liekas, ko viņš izdarīja? Viņš “iebrauca” piķī ar rokas pirkstiem. Un jutās ļoti apmierināts, neskatoties uz to, ka būtībā noķēpājās vairāk, nekā bija iepriekš plānojis. Gustaviņa secinājums – uzsilis piķis ir nedaudz kā slaims.

Vai es bāros? Protams, ka nē, jo arī šādas izklaides pieder bērnībai:)

Jauku dienu vēlot, Gucci123