Pedagoģijas doktore: „Skola ir dzīves centrs un, ja Latvijā vēlamies ģimenes ar bērniem, vajadzīgas ir arī lauku skolas”!

04. Jun 2012, 16:27

Pēdējo trīs gadu laikā Latvijā slēgts ap 70 mazo lauku skolu. Kādēļ tās tomēr ir nepieciešamas? Kādas ir alternatīvas, lai lauku un privāto skolu uzturēšana izmaksātu mazāk un, kas vajadzīgs, lai tās rastos, intervijā Māmiņu Klubam atklāj privātās vidusskolas „PATNIS” valdes priekšsēdētāja, pedagoģijas doktore Zane Ozola.

Kāds ir jūsu viedoklis par lauku skolu slēgšanu?

Tad, kad sākās mazo skolu slēgšanas „bums”, vairāki, izglītības sistēmā strādājoši cilvēki, arī pārstāvji no „PATŅA”, izveidojām domubiedru grupu ar mērķi popularizēt ideju par lauku skolu saglabāšanu.

Tā kā par galveno iemeslu lauku skolu slēgšanai tika minēts finanšu resursu trūkums, mēs vēlējāmies pierādīt, ka naudas nav par maz, tā vienkārši tiek neefektīvi tērēta!

Balstoties uz mārketinga mērījumiem, zinu, ka šī kampaņa sabiedrībā izsauca diezgan lielu rezonansi, tomēr politiskos lēmumus ietekmēja visai maz.

Iespējams, kāds tagad varētu iebilst un teikt, ka saglabājot lauku skolas, cietīs izglītības kvalitāte, tomēr tā nav taisnība!

Kā izglītības kvalitāti izdotos saglabāt?

Pirmkārt, runa ir par lauku skolu saglabāšanu 1. – 6. klases līmenī, nav runa par vidusskolu.

Otrkārt, skolotājiem ir jādod iespēja pārkvalificēties un strādāt atvienotās klasēs. To, protams, viņi arī šobrīd dara, tomēr man ir šaubas, vai šiem pedagogiem ir pietiekama metodiskā bagāža darbam tieši šādās klasēs. Ja skolotāju sagatavošana darbam apvienotās klasēs būtu valstiski noteikts uzdevums, Latvijas izglītības sistēma no tā tikai iegūtu, mums nebūtu slēgtu skolu, bet tā vietā – kvalitatīvs mācību darbs.

Treškārt, finansu līdzekļus, kas no valsts pienākas katrai izglītības iestādei, būtu jāuztic dalīšanai nevis pašvaldību deputātiem, bet gan pašiem lauku skolu direktoriem.

Es ticu, ka šāda sistēma strādātu!

Protams, tūlīt kāds kolēģis iebildīs, ka tas nekad nenotiks, jo lauku skolu direktori neko negrib un nevar, un jaunajai sistēmai nespēs pielāgoties, jo viņu skolās strādā radi, draugi un paziņas, kurus nevarēs atbrīvot no darba. Gribu teikt, ka mums nepārtraukti ir tāds kā atkritiens atpakaļ, domājot: „mēs jau nevaram”.

Tāpēc jau valstī pastāv politika un politikas instrumenti, kas palīdz īstenot valstiski pieņemtus, nopietnus lēmumus! Vienīgi tad, ja tie pieņemti, tos arī nopietni ir jārealizē. Diemžēl Latvijā pašlaik tā nenotiek.

Vai lauku skolu slēgšana, pēc jūsu domām, bija pārdomāts, vai tomēr sasteigts lēmums?

Tas nebija ne sasteigts, ne pārdomāts, bet gan ļoti loģisks, neko nedarot.

Galvenā problēma ir tā, ka „treknajos gados” Latvijā bija ļoti daudz skolotāju. Skatoties uz šo gadu statistiku, redzams, ka Latvijā uz vienu skolotāju bija pārāk maz bērnu. Tomēr toreiz pedagogu arodbiedrība LIZDA panāca, ka visiem šiem pedagogiem vairakkārt paaugstina atalgojumu.

Tātad visai milzīgajai skolotāju masai, kas jau toreiz bija par lielu, paaugstināja algas, un tas kļuva par visu turpmāko problēmu cēloni. Diemžēl mūsu valstī tagad par to neviens neuzņemas atbildību! Piemēram, arodbiedrība apgalvo, ka toreiz centās nodrošināt cilvēkiem labāku dzīvi, jo visā valstī bija inflācija un citās profesijās strauji pieauga atalgojums.

Protams, ka skolotājiem ir jābūt labi atalgotiem! Tomēr ir jādomā līdzi! Ja pieprasa paaugstināt algas, tad jāpadomā, kādas tam var būt sekas.

Jau tolaik bija jāveic reforma un jārada sistēma, kas var darboties pati par sevi, un ir finansiāli pamatota. Nedrīkstēja visiem tā vienkārši paaugstināt algas. Un nav tā, ka es par to runāju tikai tagad – „pēc kara, kad visi gudri”!

Tad, ja pilnībā tiktu ieviests „nauda seko skolēnam”, šī sistēma sakārtotos pati, un nav nepieciešami nekādi birokrātiski mehānismi, lai mākslīgi noteiktu, cik bērnu vienam skolotājam jāmāca, cik lielām (vai mazām) jābūt klasēm! Turklāt jāatceras, ka „nauda seko” mazinātu birokrātiskā aparāta uzturēšanu tādos apjomos kā pašreiz.

Kā, ar „nauda seko skolēnam” palīdzību, būtu iespējams šo sistēmu sakārtot? Kā tieši tas notiktu?

Katra skola saņem tik daudz naudas, cik bērnu tajā ir. Tad, ja bērnu skaits nākamajā mācību gadā pieaug, palielinās arī skolai piešķirtais finansējums. Turpretī, ja skolēnu skaits samazinās, arī naudas ir mazāk, un direktoram rūpīgi jāizplāno, kā šo summu efektīvi izlietot.

Tas noved pie tā, ka arī pedagogiem vairs nav iespējams piešķirt tik lielu atalgojumu, kā līdz šim, un direktors ir spiests izlemt, kuru skolotāju darba slodzes vai kuras klases apvienot.

Tātad „nauda seko” paredz to, ka katras skolas direktors pats var manipulēt ar mācību iestādei piešķirtajiem finansu resursiem, un tad, ja kāds darbinieks būs „lieks” vai vājš, viņš tiks atlaists.

Šādi, dabīgā ceļā būtu iespējams samazināt pārāk lielo pedagogu skaitu valstī un vienlaikus uzlabot arī izglītības kvalitāti!

Bieži vien cilvēki domā, ka tad, ja tiks ieviests „nauda seko”, finansu līdzekļi koncentrēsies tikai lielajās skolās, bet lauku skolas tiks slēgtas. Tomēr tā nav.

Kas liecina par to, ka tā nenotiktu?

Tauta ir „atdzīvojusies” un šobrīd vairākās Latvijas vietās tiek atvērtas mazas, vecāku pašu dibinātas skoliņas. Arī pie manis pēdējā laikā regulāri nāk cilvēki un jautā, kā atvērt skolu vai bērnudārzu un, vai tas maz ir iespējams.

Patiesībā, lai atbildētu uz šo jautājumu, pastāstīšu vienu labu piemēru! Drustu pagastā jau daudzus gadus pastāv tautskola „99 Baltie zirgi”. Tā ir alternatīva pamatskola, kurā mācās bērni no ģimenēm, kas nevēlas izglītoties masu skolā.

Šajā mācību iestādē bērni apgūst visu valsts noteikto pamatskolas programmu, vienīgi ar pilnīgi citādākiem paņēmieniem un mācību procesu.

Lūk, tagad Ikšķilē viņiem ir radušies sekotāji! Šai skolai ir pagājis pirmais mācību gads, bet rudenī tā darbu turpinās. Arī Tukuma novadā veidojas šāda skola.

Par kādiem līdzekļiem šīs skolas tiek uzturētas?

Tukuma rajonā par Eiropas līdzekļiem tika izremontēta skola, atjaunots tās sporta laukums un uzbūvēta jauna sporta zāle. Tā kā bērnu tuvākajā apkārtnē bija, maz, šo skolu slēdza. Par laimi, kāds jauns pāris, kurš saviem bērniem vēlējās izveidot alternatīvu mācību iestādi, bija ieinteresēti izmantot šīs skolas telpas!

Viņi ir ieguvuši noteiktu skaitu bērnu no tuvākās apkārtnes, kuri šeit vēlas mācīties, un saņems valsts finansējumu „nauda seko skolēnam”. Savukārt, pašvaldība, esot šiem vecākiem pateicīga par to, ka nesen atjaunotā skolas ēka atkal tiek izmantota, piešķīrusi šai mācību iestādei finansējumu un nodrošinājusi iespēju bērniem šajā mācību iestādē nokļūt ar autobusu.

Šis mūsu valsts izglītības sistēmai būtu labs risinājums! Cilvēki, kuri dibina savu skolu, uzmeklē nepieciešamo skolēnu skaitu, pedagogu algām saņem „nauda seko” finansējumu un pašvaldība piešķir līdzekļus mācību darba nodrošināšanai.

Cilvēkiem ir jādod vairāk iespēju realizēt savu iniciatīvu! Tā Latvijā šobrīd pietrūkst.

Kas ir tie iemesli, kādēļ cilvēkiem šobrīd nav iespējas izrādīt iniciatīvu?

Pirmkārt, tā ir valsts līmeņa politika. Tas, par ko iestājas arī Stratēģiskās Analīzes komisija – projektu „nauda seko skolēnam” ir jāievieš pilnībā. Skolu uzturēšanai un mācību darba nodrošināšanai nepieciešams arī pašvaldības finansējums.

Tātad ar likumu jānosaka, ka ikvienai Latvijas pašvaldībai saviem skolēniem jānodrošina konkrēta naudas summa izglītībai, neatkarīgi no tā, kuru skolu viņš izvēlas!

Nedrīkstētu būt tāda situācija, kā pašlaik Rīgā, kad privātskolām, nez kāpēc, piešķir daudz mazāk naudas nekā valsts mācību iestādēm. Tā ir nevienlīdzība, un nav nekāds brīnums no tā, ka Rīgā vairs ir tikai divas latviešu privātskolas!

Latvijas izglītības sistēmai ir vajadzīgi atbildīgi cilvēki, kuriem ir iespēja realizēt savu iniciatīvu, tādēļ ir jārada apstākļi, lai to nodrošinātu.

Iespējams, kāds tūdaļ teiks, ka tad, ja cilvēks vēlas būt uzņēmējs un atvērt skolu, lai pats tam rod naudu. Tomēr man šķiet, ka tad, ja mēs vēlamies jaunas iniciatīvas, jaunas mācību iestādes saviem bērniem un labāku izglītības kvalitāti, tad vispirms ir jārada tam piemēroti apstākļi!

Jūsuprāt, šobrīd Latvijā ir nepieciešamas jaunas skolas?

Protams! Dzīve rit, un cilvēkiem ir daudz labu, jaunu ideju. Esošo skolu vidē ne vienmēr ir iespēja realizēt inovācijas. Lielajās, vecajās skolās, kurām jau ir iedibinājušas gadiem ilgas tradīcijas, noteikta disciplīna un kārtība, nekas nemainīsies. Katrai skolai ir sava aura un savs stils, tādēļ šajās mācību iestādēs nav iespējams ieviest kardināli jaunas pedagoģiskās idejas.

Tādēļ ir jāveicina jaunu skolu rašanos! Sistēma, kas valstī jāīsteno, lai to panāktu, ir ļoti vienkārša. Roberts Ķīlis to sauc par vaučeru sistēmu, es – joprojām par „nauda seko”.

Ja katram bērnam būs nodrošināts finansējums izglītībai, tad ir iespējams rasties arī jaunām skolām.

Par šiem, maniem vārdiem, šogad labi varēsim pārliecināties attiecībā uz bērnudārziem! Rīgas pašvaldība ir noteikusi pietiekamu līdzfinansējumu rindas mazināšanai pirmsskolas izglītības iestādēs, un man šķiet, ka tās patiesi saruks. Kaut gan patiesībā domāju, ka milzīgā rinda nav ticama.

Kas par to liek domāt? Vai tas varētu būt kādu finansiālu apsvērumu dēļ?

Tā kā ilgi strādāju izglītības jomā, intuitīvi man šķiet, ka rindas izveidojušās nepilnīgas uzskaites dēļ. To mēs vēl redzēsim un tad, ja rinda joprojām nemazināsies, radīsies jauni bērnudārzi. Tāpat, arī skolas.

Kas šobrīd kavē jaunu privātskolu rašanos?

Latvijā nav tik daudz turīgu cilvēku, kuri, maksājot skolas maksu, šīs mācību iestādes varētu uzturēt. Turklāt esam pieraduši, ka izglītība ir bez maksas.

Tomēr tad, ja alternatīvā izglītība būtu vairāk pieejama (bezmaksas vai par nelielu maksu), domāju, ka daudzi šādās skolās vēlētos mācīties.

Ierasti citās pasaules valstīs ir apmēram 10% privātskolu, bet Latvijā šobrīd – 1,8%. Tā kā mums ir, uz ko tiekties!

Kādēļ Latvijā nepieciešamas lauku skolas?

Pabraucot pa Latviju, redzams, ka daudzviet agrāk bijušas skolas, kuras šobrīd jau ir slēgtas. Kas notiek bijušās mācību iestādes apkārtnē? Viss pamazām izmirst!

Ir jāatzīst, ka skola ir dzīves centrs un, ja Latvijā vēlamies ģimenes ar bērniem, skolas ir vajadzīgas!

Mēs – latvieši – nedrīkstam pieļaut situāciju, ka mūsu lauki izmirst.

Kas būtu jādara, lai atsevišķi Latvijas reģioni neizmirtu?

Valstiski ir jārada tāda izglītības sistēma, lai skolām ir iespējams pastāvēt, un tad tās kļūs par apdzīvotu vietu centriem, ap kuriem veidosies sabiedriskā un kultūras dzīve.

Loģiski būtu, ja ciemā, kurā dzīvo ap tūkstoš cilvēku, būtu viena neliela skola, un tā ap sevi radītu kultūras un sabiedrisko dzīvi, piemēram, bibliotēku, draudzi, dažādas sporta aktivitātes un daudz ko citu.

Piemēram, Alūksnes rajonā pirms laika vēl darbojās skola, kura atradās milzīgā, vecā ēkā, kas celta pirms 160 gadiem un, kurā varētu mācīties 200 vai 300 bērni, bet reāli uzturējās tikai ap piecdesmit. Šodien šī mācību iestāde jau ir aizslēgta. Un skaidrs, kādēļ – šādu ēku vienkārši nav iespējams uzturēt!

Tādēļ esam radījuši tādu terminu kā mājskola.

Kāds ir mājskolas princips?

Tā būtu iespēja jebkuram pedagogam, kurš to vēlas un var, savā lauku reģionā nodibināt nelielu mācību iestādi. Šajā gadījumā nepieciešama tikai viena telpa, kurā mācīt desmit vai nedaudz vairāk sākumskolas vecuma bērnu.

Arī mājskola ir ideja, kuru vajadzētu realizēt, lai arī lauku reģionos bērniem būtu iespēja mācīties! Šajā gadījumā nav nepieciešama milzīga, sertificēta ēka, kuras uzturēšana izmaksā dārgi...