VBTAI vadītājs Jānis Ābele: Esmu pietiekami ambiciozs, ka arī mēs varam rādīt piemēru pasaulei

VBTAI vadītājs Jānis Ābele: Esmu pietiekami ambiciozs, ka arī mēs varam rādīt piemēru pasaulei

19. Apr 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Iepriekš strādājis gan valsts, gan privātajā sektorā, pērn augustā Jānis Ābele apstiprināts par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāju. Divu meitu tētis atzīst, ka negrasās sēdēt rokas klēpī salicis, bet mainīt iestādes līdzšinējo darbības stratēģiju, un pirmie soļi ceļā uz mērķi jau ir sperti. 

Jānis Ābele sarunā ar Māmiņu Klubu atzīst, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem riebjas birokrātija un administratīvais slogs, tāpēc šobrīd viņš par savu izaicinājumu uzskata tā mazināšanu. 

Redzot, ka pirmais konkurss uz vakanto Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja vietu noslēdzies bez rezultāta, Jānis Ābele pērn nolēmis pieteikt savu kandidatūru šim amatam, uzskatot, ka pirmā konkursa nesekmīgie rezultāti liecina, ka uz konkrēto vietu nav iezīmēts neviens vēlamais kandidāts, un šis konkurss būs caurspīdīgs. Tā kā strādājis gan valsts, gan privātajā sektorā, Jānim Ābelem ir plaša pieredze, kas ļauj labāk pārskatīt darbības lauku. Sarunā ar Māmiņu Klubu atzīst, ka viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem riebjas birokrātija un administratīvais slogs, tāpēc šobrīd viņš par savu izaicinājumu uzskata tā mazināšanu.

Šobrīd iestāde ir noslēguma posmā pie savas jaunās stratēģijas izstrādes, iezīmējot tajā jauno identitāti. “Vārds “inspekcija” ir pietiekami smagnējs un šobrīd neraksturo to, kas mēs esam. Mēs esam atbalstoša, pakalpojumus piedāvājoša iestāde, kas nevis soda, bet gan tieši otrādi – aizsargā sabiedrības mazaizsargātāko grupu. Varam konsultēt, palīdzēt, protams, sliktākajos scenārijos arī uzlikt sodus, taču tā ir tikai neliela daļa no tā, kas šī iestāde bija kādreiz,” ar saviem plāniem par Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas darbu dalās iestādes vadītājs. Viņš atklāj, ka ir gana ambiciozs, un, lai gan visvieglākais ceļš būtu pieprasīt vairāk naudas, lai varētu veikt nepieciešamās pārmaiņas, viņaprāt, ir lietas, kuras būtu jāsakārto vispirms, jo ieguldīt lielus resursus novecojušā sistēmā, kas nestrādā, būtu valsts līdzekļu izšķērdēšana, kas nenestu rezultātus.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT

Uzticības tālrunim – 15 gadi

Šogad februārī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzturētais Bērnu uzticības tālrunis atzīmēja 15 gadus kopš tā izveidošanas. Šo 15 gadu laikā saņemti vairāk nekā 1,5 miljoni zvanu. Lai gan pēdējo gadu laikā zvanu skaits ir mazinājies, iestāde cenšas sekot līdzi mūsdienu tendencēm, izveidojot arī mobilo lietoti, kas ļauj ar speciālistiem ne tikai sazvanīties, bet arī sazināties čatā. 

Kā stāsta Jānis Ābele, jautājumi, ar kuriem bērni un jaunieši vēršas pie uzticības tālruņa speciālistiem, ir visdažādākie, tostarp, tiek saņemti zvani arī no vecākiem un pedagogiem, kuri taujā pēc ieteikumiem, kā sekmīgāk nodibināt kontaktu ar bērniem. “No bērniem saņemam arī intīmus jautājumus, jo, acīmredzot, jauniešiem un bērniem ir diskomforts tos pārrunāt ar saviem vecākiem. Ir arī 14, 15 gadus vecas meitenes, kas zvana un interesējas par kontracepciju, aptuveni 2-3% zvanu fiksējam juridiskos pārkāpumus, kuros mums ir jāiesaistās,” stāsta Jānis Ābele, uzsverot, ka atbalstošā saruna bērniem ir jauniešiem ir ļoti svarīga, tāpēc aicina ikvienu izmantot šo iespēju sazināties ar uzticības tālruņa psihologiem.

Jāteic, ka uzticības tālrunis nebūt nav vienīgais pakalpojums, kuru piedāvā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Tā, piemēram, martā darbu sākusi ģimeņu bezmaksas psihoterapija, pēc kā sabiedrības pieprasījums ir milzīgs.

Arī mēs varam rādīt piemēru pasaulei

Ne tikai Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, bet arī bāriņtiesu nosaukums rada kļūdainu priekšstatu par iestādes darbu. “Vārds “bāriņtiesa” nāk no Krievijas cariskās impērijas laikiem, radot priekšstatu, ka tā saistīta ar tiesu jomu, taču pēc būtības bāriņtiesa ir bērnu tiesību atbalsta dienests, tikai pašvaldībā,” skaidro Jānis Ābele. Viņš uzsver, ka katrā pašvaldībā bāriņtiesa ir iestāde, kas var izšķirt ar bērnu interesēm saistītos jautājumus vecāku starpā, norādot, ka jautājumi var būt ļoti dažādi, piemēram, kurā skolā bērnam mācīties. “Šīs iestādes var būt konsultējošas, ja eskalējies strīds, to izšķirt. Protams, tās ir arī lēmējiestādes situācijās, kad pastāv risku bērnu tiesībām un ir jāpieņem ātri lēmumi,” stāsta Jānis Ābele, sakot, ka tomēr pastāv stereotips, ka zvans no bāriņtiesas vai nonākšana sociālā dienesta redzeslokā ir zīmogs ģimenei. Kā piemēru viņš min, ka citās valstīs, piemēram, Skandināvijā, atrodoties sociālā dienesta redzeslokā vai saņemot kādus pakalpojumus, neatkarīgi no tā, vai ģimene ir trūcīga, maznodrošināta vai arī ļoti turīga, šādi stereotipi neveidojas, jo saņemtie pakalpojumi var būt ļoti dažādi. 

“Mums gadu gaitā ir iesēdies stereotips, kas, noteikti, savā ziņā ir pamatoti, tāpēc mums šajā ziņā vajadzētu kļūt mūsdienīgākiem,” skaidro Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājs. Tiesa, viņaprāt, ceļš līdz šādam līmenim vēl ir pietiekami tāls, taču Jānis Ābele ir aktīvi noskaņots, norādot, ka mums ne vienmēr būtu jādomā par to, ka kaimiņi kaut ko ir izdarījuši ātrāk. “Esmu pietiekami ambiciozs, ka arī mēs varam rādīt piemēru pasaulei,” uzsver viņš.

Jāsadarbojas visām pusēm

Sabiedrībai labā atmiņā vēl ir gadījums Bruknā. Kā norāda Jānis Ābele, šis gadījums ļoti polarizējās un attīstījās negatīvajā scenārijā, tomēr Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājs uzsver, ka šajos jautājumos visiem vajadzētu strādāt kopīgi, apvienojot spēkus sabiedrībai, nevalstiskajam sektoram, kas aizsācis labas iestrādes, kā arī valsts iestādēm, atbalstot nevalstisko sektoru to aktivitātēs.

“Ir vairākas ļoti labas iestrādes mūsu valstī, kur aktīvi cilvēki veido radošos centrus, radot jauniešiem veidu, kā pavadīt brīvo laiku. Būsim godīgi, šie jaunieši, visticamāk, neiesaistīsies aktivitātēs, kuras pašvaldības piedāvā savos dienas centros. Viņi nedziedās koros un nedejos tautas dejas, vēl jo vairāk, piespiedu kārtā,” uzskata Jānis Ābele. Viņš uzsver, jauniešiem būtu svarīgi saņemt savu vienaudžu, citu jauniešu pieredzi, kas stāstītu, kā mainījusies viņu dzīve, un kuri ir tie padomi, kurus viņi paši būtu savulaik novērtējuši. 

“Jānāk kopā visiem – sabiedrībai, nevalstiskajam sektoram veselības, izglītības sektoriem, jo bieži vien šādas lietas pietiekami savlaicīgi var pamanīt arī skolā. Visām pusēm vajadzētu būt empātiskām. Jo ātrāk iesaistīsimies un mēģināsim palīdzēt, jo labāka iespēja to izdarīt,” saka Jānis Ābele.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT