Vai perfekcionisms mīt manī?

Izlemjot jau otro gadu piedalīties šajā lieliskajā MK un Diānas Zandes projektā, likās, ka "tūlīt tik rakstīšu!", bet apstājos pie pirmā uzdevuma punkta. Kas ir perfekcionisms? Kas. Ir. Perfekcionisms. Perfekcionisms. Lai kas tas būtu, ticu, ka man tas nepiemīt. Manuprāt, perfekcionisms piemīt tiem cilvēkiem, kas vienmēr izskatās nevainojami, vienmēr ir ar svaigi izmazgātiem, apgrieztiem matiem, apvīlētiem nagiem, izkoptu dabisko skaistumu, vienmēr visur ir laikā, valkā izgludinātas blūzes, ir nevainojami, izpildot savu darbu (kas noteikti ir kaut kas sarežģīts, piemēram, darbs, saistīts ar arhitektūru vai tiltu būvi) un viņu mājokļi... Ak, tie izskatās kā no DEKO žurnāla. Diezgan panaivs raksturojums, bet tas ir tas, kas nāk prātā. Un vēl man šķiet, ka īstu perfekcionistu netraucē viņa perfekcionisms, veicot ikdienas darbības. Jo tāds viņš ir.

Un tad esmu es. Tas, kas manī ir no perfekcionisma, visdrīzāk sakņojas diezgan nelāgā tendencē visu laiku prātā pārcilāt "ko citi par mani padomās"? Piemēram, mana māja. Tā parasti ir diezgan tīra, bet visnotaļ nekārtīga. Man ir problēma ar spēju ikdienā novietot atpakaļ vietā paņemtas lietas. Māju visbiežāk tā pa īstam, līdz pēdējai vīlei, kārtoju, gaidot ciemiņus. Un apzinos, ka tā tam īsti nebūtu jābūt. Būtu vai nu jāpieņem sava nekārtība, vai arī māja jākārto sev. Mans ārējais tēls. Arī, visbiežāk, pucējos izejot no mājas. Par laimi, manī ir vēlme pucēties arī priekš vīra. Bet sev... Šo vēlmi pagaidām vēl kaut kur meklēju. Protams, izbaudu tās reizes, kad sapucējos par godu svētkiem, uzvelku kleitu, kurpes uz papēžiem un ielokoju matus, bet atnākot mājās, gribās to visu ar steigu noraut nost. Tas, ko no stila "perfekcionisma" ikdienā visu laiku, bez izņēmumiem, cenšos piekopt - lai nagu laka nekad nav nodrupusi (vislabāk, nelakoti, īsi apgriezti nagi), mati vienmēr izmazgāti, drēbes tīras un izgludinātas. Šie centieni netraucē. Tas ir mans perfekcionisms. Un visbeidzot - vienmēr visur cenšos būt laikā. Labāk esmu daudz par ātru, nekā kavēju. Bieži vien, kaut kur ierodoties par ātru, labāk "velku" laiku staigājot apkārt, nekā ierodoties pārāk ātri. It kā jau neslikts ieradums, tomēr, reizēm es gribētu savas vajadzības izvirzīt kā prioritāti un pieņemt, ka citi var arī pagaidīt, ja man sanāk aizkavēties. 

Un vēl kas. Mani šausmīgi tracina, ja man kaut kas nesanāk. Vienalga, vai tā ir neizdevusies cepumu glazūra vai pieļauta kļūda kādos aprēķinos, es kļūstu šausmīgi ērcīga. Man vienmēr vajag, lai viss un uzreiz sanāktu. Ja nesanāk uzreiz, nav pat vērts turpināt. Līdz ar šo, man šausmīgi nepatīk uzsākt jaunas lietas. Jauns sporta veids? Bet ja nu man nesanāk? Jauna recepte? Ja nu man nesanāk? Jauns darba piedāvājums? Man taču nepadosies... Bailīgums, nepacietība vai perfekcionisms - ej nu sazin.

Kopumā, es noteikti neesmu perfekcioniste. Es drīzāk esmu cilvēks haoss, kas nepārtraukti cenšas savākt sevi kopā, domājot par citiem. Dievs vien zina, kas ar mani notiktu, ja es necenstos.