Perfekta savam priekam

Pa “manam” perfekcionisms ir manis pašas iedomāta kvalitātes latiņa, kuru cenšos sasniegt, kad ir laiks, iespējas un gribēšana. Tas ir kā izaicinājums manai varēšanai. Nevaru būt perfekta lielās/visās lietās, tāpēc iepriecinu sevi būdama perfekta mazās lietiņās, īpaši, ja tas saistīts ar manu darbu vai radošām izpausmēm.

Kādreiz man visu vajadzēja perfekti – vīru perfektu, vidi perfektu, studijas perfektas, bērnus perfektus, ģimenes bildes perfektas.. jo vairāk “perfekti” apkārt, jo labāk. Tik ļoti sevi maldināju, ka veiksmīgs, apbrīnojams un laimīgs taču ir Perfekts! (un, protams, es taču vēlos tāda būt!), ka pazudu pašas mākslīgi radītā zelta būrītī. Bet mieru un harmoniju tajā neguvu. Viss, ko cēlu un veidoju, sabruka kā kāršu namiņš, sākot jau ar attiecībām, par sajūtām un emocijām pat nerunājot. Nekāds gandarījums, vien šķebinoša pēcgarša, sevis “gruzīšana”, skepse, ironija un pesimisms. Kamēr šai pieredzei cauri neizgāju, tikmēr nesapratu, ka mākslīgi radīts “lielais - Perfekti”, ir nulle, salīdzinot ar dzīvi šeit un tagad, izbaudot tos mazos prieciņus.

Apzinos, ka visu izdarīt perfekti nevar ( un vai maz vajag?), bet kādu daļu vai mazumiņu taču var?! Tā nu arī rosos un priecājos par padarīto.

Piemēram, kādas jaunas manas radošās idejas realizēšana. Izdomāju, pārdomāju, slīpēju, slīpēju, uzlaboju, attīstu, vēlreiz slīpēju, “izkožu” līdz brīdim, kad varu teikt – Jā! Ir! Perfekti! Tad uzsitu sev pa pleciņu, izpriecājos un metos iekšā jaunā izaicinājumā. Protams, kādam no malas šķiet, ka sen jau gana, ka darbs ir izcils,- Viņai ir zelta rokas!, bet lielākais vērtētājs sev esmu es pati un man vajag tā, lai pati redzu un atzīstu – Lieliski!

Kā reiz’, Zvaigznes dienā, jaucot ārā mūsu adventes vainagu (šoreiz to veidoju no simtiem spīdīgu gliterīšu un pūkainām bumbiņām dažādos zaļajos toņos, kas katra pamatnē iesprausta ar kniepadatu, jo gribējās ko tādu vieglu un gaisīgu) , dēls jautāja: “Nu, mammu!! Kāpēc tev visu vajag tik perfekti vienmēr nostrādāt? Tu zini, cik tās adatiņas un gliterus ir grūti tagad izķibināt no tās pamatnes ārā?” “Protams, ka zinu!” :D Bet toties, cik feini bija visu Adventa laiku šo mākslas darbu vērot un priecāties, kā degošās sveces iekļaujas kompozīcijā un cik skaisti tas vēlāk izskatījās kopā ar puišu, pašu atrasto, zāģēto un no meža atvesto, eglīti! Toties trenēt mazo pirkstu muskulatūru jebkurā vecumā ir svētīgi (ierunājās domās mans, kā jau vizuālās skolotājas, radošais gars :D ) Šie mazie prieki, izdošanās un sasniegumi man ir kā medusmaize un stimuls uzlabot savas zināšanas un prasmes, nepazust rutīnā, bet augt un attīstīties.

Tieši tāpat kā lielais Perfekti!, mani totāli smacē arī vispārējs Haoss! Tad nu dzīvoju šeit un tagad pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties neuzstūrēt savu lielās ģimenes kuģi uz viena vai otra aisberga, bet harmoniski un mierīgi, kopā ar vīru, to vadīt šajā aizraujošajā dzīves okeānā, lai gan mēs abi, gan bērni justos labi (gan visi kopā, gan katrs atsevišķi).

Jā, man patīk, ka manas lietas ir pa “vietām”, lietu kastes pa plauktiņiem, dokumenti pa mapītēm, lietas pa krāsām, drēbes pa toņiem, bilžu/atmiņu albumi pašas veidoti, skaisti sagrupēti utt. utjp. Varu pat tumsā brīvi orientēties un atrast vajadzīgo. Specvienībai augot, jau sen nevaru šādu kārtību nodrošināt mūsu ikdienā it visur, kā arī mājā, kur nu vēl bērnu istabās! :D :D , tad nu tagad palēnām mācos “necepties” par savu pusaudžu “kafejnīcu” viņu istabā vai par meitu Lego Friends “sprādzieniem” meiteņu istabā, par vīra lietām vai par mūsu mazulīša izgājieniem, bet tādos brīžos vienkārši paskatos uz savu plauktu, elpoju un priecājos, ka vismaz mans plaukts izskatās tā, kā man patīk. :D

Tieši tāpat ar augumu vai savu izskatu. Būt perfektai kopumā – Nereāli! Kur nu vēl tagad, tik ātri pēc dzemdībām. Bet toties matu toni (ar Hennu) katru mēnesi varu uzfrišināt tieši tā, kā man patīk! Un sirmos matus tā arī vēl ķer! :D Nu, vai nav perfekti?!:D Tāpat arī mans radītais zieds pie krūtīm izskatās lieliski un krāsainās zeķubikses vēl der! Arī taču - Perfekti! Kaut arī lielākajā daļā drēbju, ko vilku pirms grūtniecības un dzemdībām, iekšā vairs netieku. :D

Tad nu arī šogad ar prieku metos iekšā šajā piedzīvojumā! Lai atkal un atkal paskatītos uz sevi no dažādām prizmām, arvien vairāk iepazītu, paanalizētu un vienkārši pabūtu kopā ar sevi gan savās domās, gan uzliekot šīs domas uz “papīra”. Lai mums visām izdodas!

P.s. Bildē roze no mana dārza, kas, pēdējā tā koši un cēli sagaidīja ziemu, sniegu un aukstumu.. savam priekam! :)