Perfekcionisms jeb sauciens pēc vecāku uzmanības

Perfekcionisms. Tas ir par mani. Patiesībā, kad dodos uz darba intervijām un man vaicā nosaukt savas sliktās īpašības (riebjas šāds jautājums, šķiet, ka intervētājam vairāk nav ko vaicāt), atbildu, ka mīlu perfektumu. Lielākoties tas beidzas ar pārsteigumā izbolītām acīm un neizpratnes pilnu jautājumu – kā gan perfekcionisms var būt slikta īpašība?!? Bet var gan. Tieši tiecoties pēc perfektā, es bieži vien nodaru sev pāri, prasot vēl, vēl un vēl vairāk. Kaut gan ir reizes, kad pietiktu ar būšanu par cilvēku parasto.

Sava perfekcionisma pēc nereti es uzņemos darbus, kurus varētu deliģēt citiem, jo citi taču, manuprāt, tos nespēs paveikt tik labi, kā to spēju es. Tāpēc bieži vien esmu kā noslogots ēzelis, kas velk savu vezumu, cenšoties vienmēr un visur būt perfekta. Perfekta mamma, kura pati vienmēr uzšuj bērnu izrādēm tērpus, nevis nopērk gatavu, aizņemas, perfekta sieva, kura vēlas izdomāt tikpat perfektas dāvanas, perfekta darbiniece, kura visu izdara nedēļu pirms noteiktā termiņa un parastas analīzes vietā sagatavo pētījumu uz nez cik lapām. Tā varētu turpināt vēl tālāk...

Vēlme būt labākajai un uzrādīt perfektāko sniegumu, manī nāk no bērnības, kad, mācoties ģimnāzijā, tu biji nekas, ja pilsētas olimpiādē ieņēmi nevis 1., bet gan 3.vietu. Taču pāri visam to veicinājusi pašas ģimene, kur vecāki vienmēr bijuši tik aizņemti, ka bērniem neatlika laika, tāpēc centos sasniegt labākās sekmes, startēt visās olimpiādēs un konkursos pēc kārtas, tiecoties pēc vislabākajiem rezultātiem. Tādējādi cerot, ka vismaz tad, ja meita būs bijusi 1., vecāki vismaz man noglaudīs galvu un pateiks, ka esmu malacīte. Atzīšos, ka, rakstot šīs rindas, sirds plīst neskaitāmās druskās, jo sāp atmiņas. Laiks, kad vajadzēja izpelnīties vecāku uzmanību, tagad ir aiz muguras, taču vēlme dzirdēt atzinību nekur nav zudusi. Tāpēc es sevi dzenu uz priekšu. Un tas, diemžēl, ne vienmēr sniedz gandarījumu.

Esmu tik daudz reižu centusies no sava perfekcionisma tikt vaļā, lai dzīvotu vieglāk, taču tas nav tik viegli izdarāms, kā pasakāms. Ja godīgi, pat īsti nezinu, ar ko sākt. Censties pārkāpt pāri sev, piemēram, kādu vakaru nenomazgājot traukus, vai reizi nedēļā neveicot mājās lielo tīrīšanu? Varbūt beidzot pateikt darbā, ka es kaut ko nevaru, nevis piekrītoši māt ar galvu, apsoloties izdarīt vēl vairāk? Jā, uzrakstīt to ir viegli, bet izdarīt...

Mana definīcija perfekcionismam – tā ir vēlme pēc atzinības, vēlme būt pamanītam, jo ne vienmēr tas nozīmē perfekti noslaucītus putekļus un vakariņās pagatavotu vistiņu ar perfekti kraukšķīgu garoziņu. Perfekcionisms bieži vien ir kāda iekšēja sāpe, kas nāk līdzi no bērnības.