Par ko es raudāju. Divas reizes

Pareizāk, divas reizes, kad es raudāju.

Šoreiz nerakstīšu par savām sāpēm, zaudējot mammu. Un arī ne par to, ka kolēģi pameta vīrs, atstājot ar diviem bērniem un aizejot pie citas. Un pat arī ne par to, ka meitas klasesbiedram tikko pēc ilgas slimības nomira tētis un mēs tikām aicināti ziedot smilšu terapijai bērniem.

Bet par mākslu, kas attīra dvēseli un ļauj ieelpot dziļāk.

Viena no šādām reizēm bija, kad skatījos seriālu "Jaunais pāvests". Vispirms jau apbrīnoju tērpus un tēlus, šausminājos par sapuvušajām aizkulisēm, Bet otrajā seriāla daļā - patiesi raudāju. Un noticēju brīnumam.

Neatstāstīšu sižetu. Bet arī mana sirds lūza un raudāja līdz ar varoņiem. Un - cik pilnas ausis ar šo seriālu piestāstīju savam kolēģēm un cik stundas noklausījos tā skaņu celiņu...

Otrā reize, par kuru gribu pastāstīt, ir Lasītāju žūrijas grāmata "Brīnumu istaba". Vēl tagad nespēju noticēt, ka to ir sarakstījis vīrietis - Žiljēns Sandrels.

Protams, protams, stāsts ir diezgan paredzams, bet reizē tik aizkustinošs. Mammas izmisīgā cīņa izglābt savu dēlu. Un tādējādi daudzējādā ziņā izglābjot arī sevi.

Šis stāsts lika aizdomāties, ka ir jāpārvērtē savas prioritātes. Cik daudz laika veltām darbam, cik - sev tuvajiem. Starp citu, to nupat grasās arī ekranizēt.

Kas ir tas, kas aizkustināja jūs līdz asarām?