Nogurt no BŪT mammai - vai tāpēc esmu slikta mamma?

Labdien, dāmas!

Šodien, atverot savu Facebook.com profilu, pirmā ziņa laika joslā bija no žurnāla "Mans Mazais", kurā ievietots attēls (skatīt arī šeit) "Esmu mamma. Varu ieiet dušā, apģērbties, sataisīt frizūru un uzkrāsoties. Varu to darīt arī skatītāju klātbūtnē."

Dalījos ar šo attēlu savā laika joslā, bet pēc tam mazliet padomāju un secināju, ka esmu nogurusi no sataisīšanās 10 min laikā. Kā man gribas ieiet dušā nesteidzīgi ( kaut 50  min stāvēt dušā un vienkārši lēni tecināt ūdeni sev virsū, kas veido sajūtu it kā mazas pērlītes man pār ķermeni birtu), kā man gribas beigt skriet/visu paspēt, kā es ilgojos 2 stundas sēdēt pie manikīra, kā es ilgojos iepirkties tik, ka iepirkumu maisiņus nevaru panest ( ne bērnu preču veikalā un ne Drogās) un kā es ilgojos izdzert glāzi, nu labi - 3 glāzes vīnu (piezīmēju šeit - man nav problēma ar alkoholu) un kā es ilgojos vienu nakti izgulēties tā bez celšanās, tā no sirds! Protams, katrai mammai savas vēlmes, katrai savas lietas pēc kā ilgoties, bet tomēr būtību jau tas nemaina..

Ir labi, ka sabiedrība un masu mediji popularizē viedokli, ka MAMMAS visu var (UN TĀ ARĪ IR, dāmas! Mūsu kungi netur mums līdzi), BET ir brīži, kad uznāk dumsa man kā jaunai mammai, jo liekas, ka visi to vien gaida, ka tagad es spēšu būt MAMMA, SIEVA, DRAUDZENE, MEITA (sarakstu varētu turpināt gari un plaši) un, ka mans pienākums ir saģērbties 10 min laikā (visas savas vajadzības izdarīt 10-20 min laikā). Ka man, ejot ar ratiem kādā iestādē, nevajag durvis atvērt (publisks "fui" Latvijas vīriešiem, jo man pārsvarā durvis atver/pietur sievietes). Bet man VAJAG! Un es gribu, lai man atver un pietur tās durvis!

Kad visu to pārdomāju un saprotu, ka tiešām ir apnikušas tās "10 min laika sev", tad šķiet, ka esmu slikta mamma savam 7 mēnešus vecajam mazulim, bet es viņu tik ļoti mīlu, vienkārši brīžam paliek sevis nedaudz žēl..

Ceru, ka es neesmu vienīgā (tas ir nedaudz egoistiski), kas ir tā jutusies un gribējusi, lai sevi nedaudz pažēlo (zinu, neviens nesaka, neteica un neteiks, ka ar bērnu būs/ir viegli), bet tomēr - tā apnikušas tās "10 min laika sev"..vai tomēr apmākušais laiks pie vainas?