Nedzimuša bērniņa zaudēšana. Elvitas stāsts

Ilgi gaidītās divas strīpiņas grūtniecības testā. Cerību pilns grūtniecības sākums ar traģisku ziņu, ka bērniņš, diemžēl, nedzīvos. Tāds ir Elvitas stāsts.

2019.gada oktobrī viņa grūtniecības testā ieraudzīja ilgi gaidītās divas svītriņas. Tā kā bērniņš bija ļoti gaidīts, testa rezultāts pārim nebija pārsteigums.

Pirmajā vizītē ārsts teicis, ka ar mazuli viss ir kārtībā. “Mazuļa sirsniņa pukstēja, viss bija labi. Otrā vizīte bija pirmā trimestra skrīnings, kurā arī viss bija labi, bet tad pienāca Ziemassvētku laiks, kad atnāca pirmie skrīninga rezultāti,” atceras Elvita. Rezultāti liecinājuši, ka pilnīgi visi rādītāji ir ārpus normas.

Vizītē ārsts norādījis, ka bērniņš ir par mazu, tāpēc jādodas uz ģenētikas centru pie speciālistiem, lai veiktu amniocentēzi. “Ieraugot ģenētiķes seju, es jau sapratu, ka viss ir tik slikti, cik slikti vien var būt,” stāsta Elvita. Bērniņam tika diagnosticēta triploīdija, kas nozīmē, ka visas hromosomas ir dubultā. “Daktere izskaidroja, ka tas varētu būt tāpēc, ka vajadzēja būt diviem bērniņiem, bet viņi ir mutējušies, tāpēc izveidojies viens bērniņš,” skaidro Elvita.

Slimnīcā viņai izskaidrota procedūra, kas viņu sagaida. Tā bija gluži tāda pati kā māmiņām, kuras dodas uz dzemdību iestādi stimulēt dzemdības. “Kad pēc vairākām zālēm sagaidīju sāpes, tās kļuva nepanesamas. Ārsts iedeva injekciju, sakot, ka emocionālās sāpēs jau ir tik lielas, ka nebūtu jācieš vēl arī fiziskās sāpes. Es aizmigu un pamodos pēc divām stundām, kad jutu, ka bērniņš dzimst. Bērniņš piedzima, mani iemidzināja, bet pamodos es viena,” atceras Elvita.

ELVITAS STĀSTU KLAUSIES ŠEIT

Līdz ar bērniņu nomirst vecāku sapņi un cerības

Kad māmiņai jādzemdē bērniņš, kura sirdsdarbība ir jau apstājusies, ir ārkārtīgi liels pārdzīvojums, jo tās tomēr ir dzemdības, kurās jāiziet cauri visam dzemdību procesam, taču tā noslēgumā nav satikšanās brīža. “Ir ļoti svarīgi, ka vecāki var atvadīties, pabūt kopā ar bērniņu, ka viņiem ļauj skumt un bērniņu saģērbt,” uzsver psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande.

Viņa skaidro, ka bērna nāve mūsu izpratnē ir kaut kas pretdabisks. “Kad bērniņš nomirst vēl grūtniecības laikā, bieži vien galvā sagriežas visa pasaules kārtība, jo cilvēkbērns, kuram vajadzēja piedzimt un dzīvot ilgu mūžu, ir nedzīvota dzīve. Sabrūk visas cerības, sapņi un gaidas.” Līdz ar bērniņu nomirst arī vecāku sapņi. Lai gan apkārtējie var teikt, ka bērns jau vēl nebija piedzimis, tas absolūti nestrādā, jo vecākiem tas ir gan bērna, gan arī sapņu un cerību zaudējums. Tas ir neatgriezeniski. 

“Ir jādod laiks izsērot un izskumt. Līdzīgi kā ikvienā sērojumā, sēru laiks ir aptuveni gads,” saka D. Zande, mudinot apkārtējos pārim neteikt, ka viņi vēl ir jauni un būs citi bērni vai arī Dieviņš visu zina labāk. “Tie ir nejēdzīgi teikumi. Šie teikumi nevis palīdz, bet gan traucē arī izsērot šo laiku,” uzsver D. Zande. Viņa norāda, ka cilvēkiem, kuri iziet cauri šīm sērām, vajadzētu saņemt spēkus un apkārtējiem pateikt, lai šādas frāzes nesaka. “Apskauj, ļauj raudāt, bet nesaki, lai neraud. Samīļo,” līdzcilvēkiem ieteikumu sniedz D. Zande.