Manas atziņas par tēmu "Perfekcionisms manā dzīvē"

     Sliecos domāt, ka visticamāk mums katram ir kāds ideāls - kas var nebūt konkrēts cilvēks, bet iedoma vai stāvoklis, pēc kā tiekties, kādu mēs iztēlojamies savu dzīvi un sevi - protams, tā ir arī ar mani.
     Ja sākotnēji mans "perfektais tēls" saistījās ar veiksmīgu biznesa dāmu, tad tagad, laikam ejot, esmu sapratusi, ka nav tādas perfektas dzīves un personas, un tas pat ir labi, proti, mums katram, sasniedzot kādu nolikto mērķi, rodas jauni, kurus vēlamies sasniegt... Pašlaik savu karjeras dzīvi esmu atstājusi otrajā plānā, jo sapratu, ka man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar manu lielisko ģimeni; esot kopā ar viņiem, jūtos daudz piepildītāka un emocionāli pilnvērtīgāka.
     Runājot par šo tēmu, atceros vienu salīdzinoši nesenu un nepatīkamu starpgadījumu ar savu vīramāti, proti: vīrs tajā laikā bija devies reisā, bet mēs ar mazuli un suņuku palikām trijatā. Protams, lai kā es kārtotu, bet, esot ar zīdaini - mazu staigātāju un pasaules izzinātāju - mājās visbiežāk "valda" bardaks, un, esot vienai, ar to ir daudz grūtāk cīnīties - viss novāktais neereti ir pazudis, un ir atgriezies bardaks... Vienā, jaukā dienā pie mums ciemos atnāca vīramāte (ļoti jauks cilvēciņš, bet reizēm mēdz, kā vīrs pats saka: "mamma reizēm (nevajadzīgi) izrāda pārāk lielu iniciatīvu..."), kura sāka aizrādīt par šo mūsu bardaku, atsaucoties uz savu paziņu, kurai esot pat divi bērni, bet māja perfektā kārtībā... Cik es biju dusmīga, dzirdot šo salīdzinājumu! Toreiz atbildēju vīramātei, ka es ne reizi neesmu teikusi, ka gribu kādam līdzināties, īpaši jau viņas paziņai, kuru pat neesmu redzējusi; tomer es redzu, ka mans bērniņš ir emocionāli savākts, jo viņam ir mana uzmanība. Tā vietā, lai es stresotu par māju un meklētu ģimeni, kurai līdzināties, es labāk pavadu laiku kopā ar savu mazuli - tā ir mūsu māja un mūsu bardaks, mēs to paši savāksim, kad atradīsim piemērotu brīdi! Un šeit pat vēlos piebilst, ka, esot vienai, reizēm arī "nospļaujos" uz visu un diendusu eju gulēt kopā ar mazo, tā vietā, lai kaut ko pulētu, jo arī es esmi cilvēks, kuram nepieciešams miers uz neilgu brītiņu. Protams, tagad, kad mazais ir paaudzies, ir daudz vieglāk atrast laiku arī mājas kārtošanai, jo mazais ir kļuvis daudz patstāvīgās, ilgāk spēj spēlēties vienatnē, viņam galvenais ir apzināties, ka esmu sasniedzamā attālumā.
     Jāsaka, ka tieši šis atgadījums man lika aizdomāties par cilvēku prioritātēm kā tādām, ka katram tās ir savas, mūsu gadījumā: man tas ir pavadītais laiks kopā ar manu bērniņu, bet vīramātei tā ir kārtības uzturēša a (jāpiebilst, ka viņas profesija ir saistīta ar viesnīcas saimniecisko dienestu - tīrības uzturēšanu). Un, manuprāt, nav pareizi "bāzt acīs" citiem to, kā dzīvo pavisam cita ģimene (arī citos apstākļos), jo ļoti iespējams arī viņi nedzīvo perfekti, lai būtu tas etalons, ar kuru varētu salīdzināt manu dzīvi...

Mani secinājumi:
     • Neviens nav perfekts! Kas vienam var šķist perfekts, otram tas šķitīs pilnīgi parasts vai pat nepieņemams. Nav tādu perfektu figūru (visiem pieņemamu); nav perfektu māju (kura patiktu pilnīgi visiem); nav tādu perfektu ģimeņu (pēc kuras standartiem vadīties). Vienam vārds "perfekts" asociējas ar slavu, otram gluži pretēji - klusumu un mieru;
     • Cilvēks var būt perfekts kādā skolas testā (kaut kas tāds, kas izstrādāts pēc noteiktas vērtību sistēmas un ir salīdzināms), bet viņš var nebūt perfekts kopumā, proti, ja iedziļināmies attiecīgajā tēmā, jo par katru tēmu ir tik daudz jautājumu, tik daudz pētījumu, terminoloģijas utt...;
     • Perfekcionismam ir tik daudz jomu, nav tādu vienotu perfekcionisma kritēriju, jo vienam perfekts var šķist augums/izskats, otram tīrība, trešajam sava brīvība un prāta kontrole, ceturtajam tās ir kaut kādas rakstura īpašības utt. - ar šo gribu vēlrez pateikt, ka mēs neviens neesam un nevaram būt perfekti kopumā, bet varam tiekties tādi būt paši sev, izstrādājot savus noteikumus;
     • Cilvēkam, augot un attīstoties, mainās viņa domas, intereses un pat vērtības, līdz ar to mainās arī standarti, ko dzīvē vēlas izdarīt vai sasniegt, lai justos maksimāli labi - līdz ar to arī tā tiekšanās pēc perfektas dzīves mainās, laikam ejot;
     • Man ir savi ideāli, savas vēlmes, kuras katru dienu sev "nostādu", un, sasniedzot tās, jūtos lieliski, nereti pat gribētos teikt - perfekti;
     • Es pati sevi uztveru vairāk kā reālisti, proti, man var nebūt tīra māja, laikā uztaisītas vakariņas, toties es to dienu būšu pilnvērtīgi pavadījusi kopā ar savu dēliņu, mēs kopīgi būsim atklājuši kaut ko jaunu, kopīgi izsmējušies un kopīgi arī nosmērējušies, jo tas attiecīgajā dienā "piederējās pie lietas", kas mūs abus darīja laimīgus - tie mums bija perfekti brīži!
     • Es pati noteikti neesmu perfekta, bet mani dzīves momenti gan tādi ir bijuši, un es ticu, ka arī turpmāk mēs kopīgi (es un mani tuvākie) tos tādus baudīsim un arī radīsim!