Manas attiecības ar perfekcionismu ir kā lieldienu rīts uz šūpolēm – te augšā, te lejā!

Perfekcionismam ir daudz pavisam atšķirīgu definīciju. Vienu īsto piemeklēt ir grūti, jo viss atkarīgs no apstākļiem un cilvēka paša. Manas attiecības ar perfekcionismu ir kā lieldienu rīts uz šūpolēm – te augšā, te lejā! Pacentīšos izklāstīt savas sajūtas, aprakstot visu to dažādību, ko, manuprāt, piedāvā šis vārds.

1. Tā ir kārtīga deva motivācijas! Tu nevari apsēsties un slinkot, zinot, ka darbi nav paveikti. Nevar atstāt ko nepaveiktu, nevar padoties un nolaist rokas. Perfekcionistam nekad nebūs gana labi, viņš vienmēr ir ceļā uz mērķi – vienmēr aizrautīgs un rosīgs! Šie cilvēki noteikti iedvesmo visus apkārtējos, izraisot pārsteiguma efektu:” Kā viņš ro visu paspēj?”.

2. Perfekcionisms, manuprāt, ir tāds kā mazs depresijas paveids. Izklausās skarbi, bet tā tas ir. Kādu laiku skrējis un rāvies, cilvēks var justies iztukšots un bezcerīgs – lai kā es censtos, nekam nav jēgas. Jo šādi cilvēki apmierinājumu rod grūti, bieži viļas sevī un apkārtējos, jo nekas nenes cerēto un izsapņoto.

3. Tas ir kā mākonis, kas aizēno skaisto patiesību. Meklējot ideālus, ir viegli aizmirst par visu to “nepilnīgo”, taču patiesībā tik brīnišķīgo, savā dzīvē. Arī laiks tiek novirzīts nepareiziem mērķiem, izniekots sīkumiem, palaižot garām patiešām svarīgo.

Trīs pavisam atšķirīgas definīcijas, tās visas es attiecinu arī uz sevi. Reizēm grūti saprast, kas ir tas, kas šūpina tās šūpoles manī – mana horoskopa zīme (svari), emocionalitāte (jā, tās man netrūkst) vai perfekcionisma trīs dažādās sejas, kuras sastopam mēs visi.

Savu kauju ar šo rakstura iezīmi sāku dienā, kad kļuvu par mammu. Līdz tam ideālismam ļāvu sevi vilkt uz visām pusēm – savu laiku skrēju teju ar galvu sienā, lai vakarā aizmigtu, zinot, ka viss paveikts nevainojami. Bet savu laiku noraudāju arī kādu asariņu, jo darbi nepadevās kā plānots, un šķita, ka tas ir pasaules gals. Bet tad, kad dzemdību namā nespēju rast laiku, lai palīdzētu draudzenei sagatavoties eksāmenam, jutos izgāzusies un vainīga. No sākuma skraidīju pie bēbīša, tad atpakaļ pie datora, paralēli pildot pēcdzemdību vingrinājumus un atbildot uz apsveicēju ziņām. Likās, ka visu var izdarīt – līdz šim taču tā bija! Bet bērniņš cēlās atkal un atkal, raudāja. Līdz es sapratu, ka nekas neizdosies. Un, lai gan es sēdēju mierīgi un šķietami harmoniski, mans perfekcionisms mani iekšēji durstīja, sakot:” Tūlīt viņa aizmigs, un tu iesi. Tu nevari neiet, esi apsolījusi. Tu esi iesākusi – ja ir iesākts, ir jāpabeidz!”. Es nezināju, ko nozīmē iesākt, bet nepabeigt. Atstāt kādu brīdi savā dzīvē nepilnīgu. Bet man nācās ar to iepazīties.

Iesākt ēst, bet pārtraukt pēc pirmā kumosa, ļaujot ēdienam atdzist, celties augšā visas nakts garumā, kamēr maza balstiņa prāta dziļumā bļauj:” Tas kaitē tavai veselībai! Tev ir jāpaēd, jāizguļas un jāatpūšas.”

Jā, mani vajāja perfekcionisma dēmoniņš, taču es šo mežonēnu apkāvu ātri. Mīlestība pret mazo brīnumu spēj viegli apslāpēt jebkādus ideālisma protestus, un patiesībā par sevi piemirst ir pārsteidzoši viegli. Pieradu pie mājas režīma, plānu maiņas un haosa, ko šad tad ģimenē ienes mazs bērniņš. Tā teikt – pazemināju savu prasību līmeni.

Nākamais ideālisma uzbrukums sekoja reizēs, kad nācās doties ciemos. Mēdzu pat raudāt, iztēlojoties, ka meitiņa niķosies, es nespēšu saglabāt smaidu sejā, visi to redzēs… Likās, ka katru reizi, kad izejam no mājas kā ģimene, visam ir jābūt perfekti. Lai visi skatās un domā – re, cik labi viņi tiek galā! Arī šī skola mani izmācīja, un es atkal mainījos. Pazemināju standartus.

Taču vislielākais “kritiens” sekoja laikā, kad meitiņa sasniedza 7 mēnešu vecumu – aktīvi rāpoja, tūdaļ arī centās celties kājās. Pēkšņi, teju vienā dienā, mana kārtīgā māja eksplodēja. Iesākumā, vismaz mēnesi, skrēju pakaļ katram meitas solim, vācu, pucēju un tīrīju. Devu tikai daļu mantu, lai visa istaba nebūtu piemētāta ar tām. Mazgāju grīdu pilnīgi katru dienu.
Bet tad vienā dienā es sapratu, ka esmu nogurusi no tā. Mans perfekcionisms bija mani nodzinis līdz bezspēkam. Es biju zaudējusi laiku hobijiem, atteicu sarunas ar mīļoto cilvēku netīru trauku un dažu putekļu dēļ. Es biju piemirsusi par sevi un attiecībām, visu laiku veltot vienīgi bērnam un mājai. Protams, nejutos labi, jo tāda dzīve ir nepilnīga.

Šoreiz pakāpties solīti atpakaļ šķira grūtāk, kā citās reizēs. Jo visas kopdzīves laikā ar draugu es centos dzīvokli uzturēt perfektu. Man tas likās ļoti svarīgi. Nē, neesmu no tām, kurām katrs puteklis izraisa šausmas, taču katrai lietai ir sava vieta, un mani pamatīgi kaitina tas, ja šīs lietas atrodas kur citur. Man ir svarīgi, lai mana kārtība saglabātos un būtu nemainīga. Grāmatas un galdauts stāv vienā leņķī, svece – tieši pa vidu skapītim, vadi ir savākti un nemētājas pa grīdu, aizkari glīti sakārtoti un simetriski, nevis saņurcīti.

Taču nu šai jomā daudz kas ir mainījies. Es esmu kļuvusi daudz pielaidīgāka. Un izvēles jau nav, jo nereti skropstu tušu var atrast iemestu podā, ķemmi ievandītu mantu kastē, bet iedotās vīnogas – izmētātas pa zemi. Tā ir visparastākā ikdiena ar mazu bērnu. Es to sapratu, pieņēmu un jūtos ļoti laimīga.

Attiecībās ar vīrieti man nav nekādu perfekcionisma standartu. Uzskatu, ka tieši tas ir tas, kas attiecības padara interesantas – tu esi tu, bet es esmu es. Un tāpēc mums ir labi un interesanti vienam ar otru.

Lai gan savā cīņā ar perfekcionismu esmu svinējusi daudz uzvaru, tas tāpat ik pa laikam parāda savus radziņus. Vienīgā joma, kurā šobrīd “spolēju” ilgstoši un smagi, ir attiecības ar līdzcilvēkiem. Man vienmēr gribas, lai visi smaida, nestrīdas. Lai neviens nav noguris vai kašķīgs. Ja ir gaidāmi ciemiņi, rūpējos, lai māja spīdētu un laistītos, es pati būtu uzkrāsojusies un kopta, vienmēr parūpējos par to, lai varētu pasniegt pašas gatavotu kārumu vai pat veselu ēdienreizi. Arī nodarbes mēdzu plānot teju pa stundai – tikos iesim laukā, tikos liksim puzli, tikos gatavosim kūku. Varētu teikt, ka gatavoju scenāriju katrai reizei, kad pār manu slieksni pārkāpj viesis.

Es īsti nemāku atslābināties un ļauties mirklim, spontanitātei. Baidos no neveikliem klusuma mirkļiem, brīžiem, kad nav kur likt rokas un acis. Un šīs bailes man neļauj izbaudīt kopābūšanas mirkļus – es tik ļoti saspringstu, domājot par savu “grafiku”, ka pat nemanu, kā aizrit laiks. Un palaižu garām patiesās emocijas, mirkļa maģiskumu.

Viegli nav arī reizēs, kad nododos kādam hobijam. Ja adot zeķi pamanu, ka neskaitāmas rindas atpakaļ pieļauta kļūda, es visu ārdīšu ārā. Par nepievienotu sastāvdaļu kūkai es varu arī sākt raudāt. Un pēc tam, kad esmu nopublicētā rakstā atradusi kādu lielāku kļūdu vai neskaidri izteiktu domu, es nevaru domāt par ko citu visu atlikušo vakaru, nemitīgi nervozējot. Jo es uzskatu – ja tu esi izvēlējies ko darīt, tev ir jācenšas to paveikt pēc iespējas ideālāk.

Perfekcionisms pret sevi? Paldies Dievam, tāda nav! Es mīlu sevi, neskrienu pēc ideāliem. Protams, vienmēr ir kāds trūkums, taču tie mani motivē kļūt par labāku cilvēku un nekad neapstāties.

Nē, perfekcionismā nav nekā slikta, ja vien tas tiek lietots ar apdomu un saprātīgās devās.

P. S. Titulbilde ir manis pašas uzņemta - vēl viena joma, kur satieku ideālismu. Vienmēr vajag, lai katrs centimetrs attēlā ir perfekts. Un tad ir tik ļoti labi! :)