Turpinām iepazīšanos ar interesantām personībām - fotogrāfiem. Šajā reizē Arita Strode - Kļaviņa, kas, starp citu, fotografējusi arī vairākas Māmiņu Kluba aktīvās māmiņas un personības!
Iepazīsties tuvāk, lasi interviju!
Kā sākās tavs fotografēšanas stāsts?
Pavisam nejauši - līdz ar pirmās spoguļkameras iegādi pirms 3 gadiem. Biju tikko kļuvusi par divu bērnu mammu un vēlējos kvalitatīvas fotogrāfijas ģimenes albumos.
Drīz vien izgāju savus pirmos fotokursus un jutos pietiekami motivēta fotografēt ne vien savējos, bet arī citus. Un tā radās Košumbildes. Šādu nosaukumu izvēlējos, jo negribēju būt kārtējā, kam galā vārds „photography” – ņemot vērā manu dubulto uzvārdu, šāds nosaukums skanētu pavisam nelāgi un neloģiski. Savukārt izcelt košumu likās būtiski, jo izvairos no šobrīd tik ļoti aktuālajiem filtriem, savās fotogrāfijās saglabājot dabiskās krāsas.
Sevi pozicionēju kā ģimenes un svētku fotogrāfi, lai gan patiesībā nākas fotografēt praktiski visu, izņemot sportu un priekšmetus / ēdienus – pašai vistuvākās ir pāru, gaidību un reklāmas fotosesijas (regulāri sadarbojos ar mājražotājiem „Happy Ulula” un „EcoEmi”).
Ļoti labi jūtos arī fotografējot kāzas – ja sākotnēji likās, ka tas visticamāk nebūs mans „lauciņš”, sirsnīgās ceremonijas un neviltotais mirdzums cilvēku acīs mani ir pārliecinājis par pretējo.
Vai pirmie modeļi bija pašas bērni? Uz ko vispār praktizējies?
Es diezgan ātri sāku fotografēt draugus un piedāvāt savus pakalpojumus arī citiem – bērni par „izmēģinājuma trusīšiem” bija vien neilgu laiciņu un palīdzēja man apgūt dažādas bērnu fotografēšanas nianses, piemēram - kā panākt „asas” bildes kustībā utt. Viņi, protams, ir mani lielie palīgi joprojām - piemēram, iegādājos jaunu tehniku un uzreiz varu to izmēģināt. Kā arī der par modeļiem reklāmas sesijās – fotografēt savus bērnus šajā situācijā gan ir sarežģītāk nekā svešus, piemēram, meitai ir tikai 2 noskaņojumi: „Fočē mani” un „Nefočē mani” – ej nu sazini, kurš konkrētajā dienā dominēs :)
Dažādas praktiskās iemaņas apgūstu arī fotoskolās, kursos un meistarklasēs – parasti izvēlos tēmas, kurās nejūtos pietiekami spēcīga, un tādējādi aizpildu robus zināšanās. Neesmu no tiem, kas uzskata, ka ar visa apgūšanu pašmācības ceļā ir jālepojas. Man patīk mācīties kopā ar citiem, turklāt no katra skolotāja esmu ieguvusi ko vērtīgu. Kā arī jaunus kontaktus un pat draugus.
Kur rodi iedvesmu jaunām, interesantām fotosesijām?
Tā kā fotografēšana ir hobijs, kas pamazām „izaudzis” par maizes darbu, man ir ļoti svarīgi saglabāt sajūtu, ka nefotografēju vienīgi naudas dēļ. Tāpēc esmu radījusi 2 savstarpēji nesaistītus bezpeļņas projektus – „Neparastie latgalieši” un „Alternatīvās mammas”. Pirmais ir apjomīgs projekts gada garumā, kas nākamvasar, cerams, rezultēsies manā pirmajā izstādē. 4 gadalaiki, katrā gadalaikā 3 atšķirīgas fotosesijas, tātad kopumā – 12 fotostāsti, kas apliecina - Latgale nav nekāds „Sūnu ciems”, tajā dzīvo brīnišķīgi, skaisti un talantīgi cilvēki. Šis projekts mani ārkārtīgi iedvesmo, jo, pirmkārt, es pati izvēlos cilvēkus, ko fotografēšu. Redzu lielisku „materiālu” un zinu, ka kopā mums izdosies radīt skaistas fotogrāfijas. Nu un, ja to iegūšanai man dienas laikā jāmēro tālais ceļš no Jelgavas līdz Daugavpilij un atpakaļ? :) Otrkārt, es tādējādi „pabaroju” savu „Latgales trūkumu organismā”, jo cilvēkam, kurš no reljefās Latgales nonācis vienmuļajā Zemgalē, nav viegli.
Savukārt „Alternatīvās mammas” ir nedaudz „vaļīgāks” beztermiņa projekts, kura ietveros fotografēju sievietes – māmiņas, kas neatbilst klasiskajam mammas tēlam. Starp citu, šī projekta ietvaros fotografēju ģimeni, kurā aug bērniņš ar Dauna sindromu. Daži man pirms tam jautāja – Tev nebūs grūti fotografēt? Biju neizpratnē - kāpēc? Viņš taču ir tāds pats bērniņš kā visi pārējie! Un tā arī bija – kopā mēs radījām ļoti jaukas un sirsnīgas fotogrāfijas un saņēmām vienīgi pozitīvus komentārus. Abi projekti aplūkojami manā Facebook lapā - https://www.facebook.com/kosumbildes
Tā kā man ir svarīgi iemūžināt realitāti, nevis mākslīgi radīt to, es nesadarbojos ar modelēm un mākslīgi neradu tēlus – man tas pagaidām nav saistoši. No A līdz Z iepozētas fotosesijas arī nav „mans”, tāpat pārmērīga fotogrāfiju pēcapstrāde, jo uzskatu, ka katrs ir brīnišķīgs tāds, kāds ir – vēl skaistāku cilvēku varu padarīt, piemeklējot viņam īsto vidi un pareizo gaismu. Iedvesma rodas mijiedarbojoties ar cilvēkiem – protams, ir reizes, kad neesmu „formā”, piemēram, bērni slimo vai, izejot no mājām, esmu sastrīdējusies ar vīru u. tml., bet pēc brīža jāfotografē noskaņu fotosesija – tad ir grūti. Bet parasti dažu minūšu laikā viss tomēr aiziet kā „pa diedziņu”, jo laika gaitā esmu iemācījusies atslēgt to apziņas daļu, kas satraucas par nebūšanām, un nodoties darbam tāpat kā parasti.
Redzam, ka fotografē gan dabā, gan arī īrē fotostudijas. Kam dod priekšroku?
Noteikti dabai, jo dodu priekšroku dabiskajai gaismai. Studijā ir ērti ziemā, kad ārā izdodas vien „tuntuļu” bildes, bet klientiem gribas sapucēties, būt siltumā un justies ērti. Protams, arī pašai ziemā strādāt nav viegli – salst pirksti un vienmēr pastāv risks, ka tehnika var saniķoties, taču ziemas bildes ir tik skaistas! Fotografēju arī -15 grādos. No klasiskās studijas ar maināmajiem foniem gan esmu izaugusi – ikdienā izvēlos studijas ar interjeru, jo tur klienti jūtas daudz mājīgāk. Bet vispār vilinu klientus uz botāniskajiem dārziem – Rīgā un it īpaši Salaspilī, jo tur ir lielākas iespējas fotosesiju dažādot.
Studijā
Pastāsti par kādu īpaši atšķirīgu, interesantu fotosesiju, kas tev pašai bijusi kā piedzīvojums!
Tā bija manu draugu kāzu fotosesija, kuru mēs „notēlojām” nākamajā dienā pēc kāzām :) Proti, kāzu dienā lija, turklāt mēs pamatīgi aizkavējāmies, braucot cauri neskaitāmiem „vārtiem” un ļaujoties visādām izdarībām. Saule norietēja. Par laimi, kopā ar mums brauca grimētāja, kas pucēja līgaviņu – vienojāmies, ka nākamajā dienā, ja laikapstākļi ļaus, saposīsim viņu vēlreiz un mēģināsim bildēties. Viss izdevās, un mēs, neviena netraucēti un nesteidzināti, devāmies uz purvu un trijatā radījām tādas fotogrāfijas, kādas jaunais pāris bija vēlējies.
Kāds ir bijis lielākais izaicinājums tavā fotografēšanas vēsturē? Kas vispār fotogrāfa darbā, tavuprāt, ir grūtākais?
Kā jau vairākumam, es pieļauju – aktu fotosesijas. Ne emocionāli, bet tīri tehniski, piemēram – kā izvietot cilvēku, lai viņa ķermenis izskatītos pēc iespējas skaistāk? Kā panākt maksimālu atbrīvotību un harmoniju? Kā izmantot gaismu, lai izceltu dotumus un nomaskētu problēmzonas? Jo, kā jau minēju, man svarīgi, lai fotogrāfija nebūtu „pārfotošopēta”, bet uzmanīgi uzlabota – nevienam no mums taču nav tādas „gumijas sejas” un „gumijas ķermeņi” kā žurnālos, tāpēc jau fotosesijas laikā cenšos panākt maksimāli labu rezultātu.
Fotogrāfa darbā visgrūtākais ir saglabāt mieru – gan klātienē, kad nākas saskarties ar klientu untumiem, gan periodā, kad klienti gaida savas fotogrāfijas. Nekas nav kaitinošāks par jautājumu: „Kad būs bildes? Mēs nevaram sagaidīt!”, lai gan iekļaujos termiņos. Un, ja nedēļas laikā šo jautājumu uzdod 3 - 5 klienti, kā saglabāt pieklājību? :)
Un kur var uzzināt vairāk par taviem fotopakalpojumiem?
Manas fotogrāfijas aplūkojamas mājaslapā www.kosumbildes.lv, kā arī iepriekšminētajā Facebook lapā, taču manā gadījumā veiksmīgākā ir reklāma „no mutes mutē” – draugi un esošie klienti iesaka mani saviem draugiem, un tā šī ķēdīte aizritinās. Periodiski reklamējos dažādās Facebook grupās, kur uzturas mana mērķauditorija, bet svarīga ir arī reālā būšana sabiedrībā – piemēram, vakariņoju kādā publiskā vietā, nejauši satieku paziņas, un mūsu saruna noslēdzas ar: „Klau, mums taču arī derētu viena fotosesija!” Forši taču! :)
UZDOD JAUTĀJUMUS ARĪ TU UN LAIMĒ BEZMAKSAS FOTOSESIJU!
Kā arī viena no jums laimēs fotosesiju ar 50% atlaidi!
www.kosumbildes.lv
Ja arī Tu fotogrāfē, piesakies šim projektam kristine@maminuklubs.lv!
E-pastam no manis vajadzētu būt aizgājušam. Gaidīšu ziņu 😀
Jāgaida sniegu! 😉❤
ak.. paldies 😀 😀 😀
Tu jau noteikti nojaut, kādu fotosesiju es gribētu 😉
Paldies visām par jautājumiem! 😀
Bezmaksas fotosesiju labprāt uzdāvināšu zane_zanīte, bet 50% atlaidīti - Ngonga! Rakstiet man, lūdzu, privāti uz FB lapu vai e - pastu: kosumbildes@gmail.com - vienosimies par fotosesiju!
Man šķiet, šo jautājumu jāuzdod cilvēkiem, kas regulāri fotografējas, nevis fotogrāfam pašam 😀 Jo es nezinu, pēc kādiem kritērijiem mūs izvēlas.
👍
Forši. Foto tomēr ir un paliek māksla - māksla atrast kompozīciju, māksla ieraudzīt cilvēkus, māksla likt cilvēkiem atvērties, māksla nesteigties, māksla neuzvilkties; un zināšanas - par tehniku, programmām, kompozīciju. Ir skaisti, ka cilvēkiem tas ir iedots. Mums pārējiem ir par ko priecāties 😃
Kā atrast savu fotogrāfu? Parasti, izvēloties fotogrāfu, sekojam tam, vai publicētās bildes patīk, meklējam internetā atsauksmes, taču kuri ir tie atslēgas punkti, pēc kuriem vadīties, lai, pēc tam jau satiekoties klātienē, beigās nesanāktu vien čiks, jo ar fotogrāfu neveidojas kontakts?
Protams, ir gadījies, ka neiet, bet vienmēr ir bildes, ko nosūtīt - ja arī tās 50 - 60 ir vienīgās veiksmīgās no visas fotosesijas, taču nekad nav nācies atcelt / pārcelt bildēšanos. Visi agri vai vēlu saņemas / viss nokārtojas, tāpēc es sesijām nenovelku stingrus rāmjus no sērijas - laiks beidzies, es eju mājās. Un piemaksas arī neprasu.
Par zīdaiņiem - jā, protams. Vienkārši zīdaiņi ir sensitīva kategorija, retā mamma piekrīt bilžu publicēšanai, tāpēc pavisam mazu bērniņu bildes nekur īsti neparādās. Tā nav mana mīļākā kategorija, mākslīgas smukumbildītes arī neveidoju, bērniņus neloku 5 līkumos un grozos neguldu 😀 Vislabprātāk sabildēju mazuli ar vecākiem mājās. Vispār publicēju labi ja 1/3 daļu no visa safotografētā un daudz bildēju bezmaksas - lai man vienkārši būtu materiāls, ko publicēt 😀 Piemaksas par NEpublicēšanas iespēju arī neprasu, man tas nešķiet godīgi.
Atgriežos ar savu provokatīvo jautājumu 😃
Kamēr foto sesijās visi ir priecīgi un laimīgi arī bildes ir skaistas un starojošas. Bet vai Tev kādreiz ir gadījies tā, ka nu nekādi neiet? Vai nu pašai kaut kas ne tā un kadrs neķeras, vai atnākušie cilvēki ar kreiso kāju no rīta no gultas izkāpuši un ir sajūta - nu šodien nekā nebūs?
Ja ir bijis, kā Tu risini šīs situācijas? Jo ir jau skaidrs, ka, lai gan pāris ir tieši pirms foto sesijas saskaities, bildes gribēs skaistas un laimīgas.
Vēl viens - Tu esi fotografējusi zīdainīšus? Varbūt gribētu vai tieši pretēji, kaut kas attur?
Paldies, būs! 😀
Man ļoti gribas sabildēt kādu traku jauno pāri uz naftas cisternām Cukurfabrikā, bet šaubos, vai šī ideja kādreiz īstenosies, jo tā ir aizliegtā zona 😀
Arī turpmāk vēlu tādu pat pacietību un lai ir arvien jaunas un interesantas foto sesijas - tādas, kur cilvēki var tikai noelsties no skaistuma 😀
Paldies! 😀 Meža bildes ir pavisam svaigas - tapušas pirms pāris nedēļām.
Bildes mēdz būt arī 800 (no kāzām, piemēram) 😀 Par laimi, pastāv tāda opcija kā sinhronizēt uzstādījumus, un tas saīsina apstrādes laiku. Pacietība man ir uztrenēta (jo man ir 2 mazi bērni 😃), grūti strādāt, ja bērni ir apslimuši un ilgstoši sēž mājās (kā šobrīd), bet kaut kā jau tiekam galā.
Labas bildes noteikti ir tās, kurās neviens nav acīm ciet, kliedzošs, sabozies, nofotografēts no neveiksmīga rakursa (piemēram, ar dubultzodu) utt. 😀 Pārējais tiešām ir patīk / nepatīk jautājums.
Paldies 😀 Es vienmēr ar tādu baltu skaudību apbrīnoju fotogrāfus, kuriem patīk un kuriem sanāk. Un Tev tiešām skaisti sanāk. Bet arī apzinos, ka tas ir ne vien talants, bet arī milzīgs darbs, kaut vai visu bilžu apstrāde - nevajag jau neko daudz kaut vai kontrastu piekoriģēt, bet ja bildes ir 100. Kā Tu tiec ar to sadaļu, kas ir tiešām darbs, galā? Man liekas, ka tas prasa neizmērojamu pacietību 😃
Man patīk Tavas gaidību bildes, kur ir pirmā māmiņa - ziemā un mežā. Ļoti, ļoti skaisti ❤.
P. S. Bildējām meitenes pagalmā, tāpēc fons ir tāds, kāds ir, un ik pa laiciņam skrējām mājā iekšā sildīties. Labs variants ir arī silts mētelis un šalle, bet atpogāta punča daļa - lai formas izceltos.
Fotografēšana mani ir aizrāvusi kopš vidusskolas, kad ar "ziepīti" bildēju dabu, mēģināju imitēt lomogrāfiju utt., bet tas viss bija hobija līmenī un manis pašas priekam. Tolaik teicu - es nefotografēju cilvēkus, jo tie man nešķiet interesanti 😃 Tagad ir otrādi - es vairs nefotografēju dabu, tikai cilvēkus dabā / pilsētvidē.
Man nebija nekādu mērķu, ambīciju, sākot fotografēt - vienkārši darīju to savam un, protams, arī citu priekam - sākotnēji man tā bija laba izraušanās no mājām (sāku piedāvāt fotosesijas, kad jaunākajam bērnam vēl nebija gads), pēc tam sapratu, ka šis darbs ir man kā radīts 😀
Esmu bildējusi grūtnieci sniegā -10 grādu aukstumā 😀 Ieteiktu ņemt līdzi siltu mēteli, termosu, ik pa brītiņam "atģērbties" un tad atkal satuntulēties, lai sasildītos. Man pašai šādas kontrastu bildes (ziema un plāna kleitiņa) ļoti patīk, vienkārši jācenšas maksimāli ātri tikt pie cerētā rezultāta, lai klienti nenosaldētu 😀 http://www.kosumbildes.lv/gaidibas?lightbox=dataItem-in8o4gj43
Tas ir ļoti, ļoti forši! ❤ Novēlu, lai kādam no draugiem atveras bildējamā "čakra"! 😉
Sveiciens! Skaists raksts.
Intervijā jau ir daudz kas pastāstīts par Tevi un fotografēšanu, bet gribu pajautāt - kas bija tas pirmais grūdiens, kas ļāva saprast, ka tiešām foto māksla ir Tava īstā izvēle? Vai tā bija kāda izcila fotogrāfija, apkārtējo iedrošinājumi vai vienkārši tāda sestā maņa?
Otrs, mans personīgais aktuālais jautājums, ko Tu ieteiktu gaidību foto sesijai, ja gribētos pie dabas, bet ārā draud mīnusi un satuntulēties septiņās kārtās nebūs forši?