FOTOGRĀFE Arita Strode - Kļaviņa: Man ir svarīgi iemūžināt realitāti, nevis mākslīgi radīt to

Turpinām iepazīšanos ar interesantām personībām - fotogrāfiem. Šajā reizē Arita Strode - Kļaviņa, kas, starp citu, fotografējusi arī vairākas Māmiņu Kluba aktīvās māmiņas un personības!

Iepazīsties tuvāk, lasi interviju!

Kā sākās tavs fotografēšanas stāsts?

Pavisam nejauši - līdz ar pirmās spoguļkameras iegādi pirms 3 gadiem. Biju tikko kļuvusi par divu bērnu mammu un vēlējos kvalitatīvas fotogrāfijas ģimenes albumos.

Drīz vien izgāju savus pirmos fotokursus un jutos pietiekami motivēta fotografēt ne vien savējos, bet arī citus. Un tā radās Košumbildes. Šādu nosaukumu izvēlējos, jo negribēju būt kārtējā, kam galā vārds „photography” – ņemot vērā manu dubulto uzvārdu, šāds nosaukums skanētu pavisam nelāgi un neloģiski. Savukārt izcelt košumu likās būtiski, jo izvairos no šobrīd tik ļoti aktuālajiem filtriem, savās fotogrāfijās saglabājot dabiskās krāsas.

Sevi pozicionēju kā ģimenes un svētku fotogrāfi, lai gan patiesībā nākas fotografēt praktiski visu, izņemot sportu un priekšmetus / ēdienus – pašai vistuvākās ir pāru, gaidību un reklāmas fotosesijas (regulāri sadarbojos ar mājražotājiem „Happy Ulula” un „EcoEmi”).

Ļoti labi jūtos arī fotografējot kāzas – ja sākotnēji likās, ka tas visticamāk nebūs mans „lauciņš”, sirsnīgās ceremonijas un neviltotais mirdzums cilvēku acīs mani ir pārliecinājis par pretējo.

Vai pirmie modeļi bija pašas bērni? Uz ko vispār praktizējies?

Es diezgan ātri sāku fotografēt draugus un piedāvāt savus pakalpojumus arī citiem – bērni par „izmēģinājuma trusīšiem” bija vien neilgu laiciņu un palīdzēja man apgūt dažādas bērnu fotografēšanas nianses, piemēram - kā panākt „asas” bildes kustībā utt. Viņi, protams, ir mani lielie palīgi joprojām - piemēram, iegādājos jaunu tehniku un uzreiz varu to izmēģināt. Kā arī der par modeļiem reklāmas sesijās – fotografēt savus bērnus šajā situācijā gan ir sarežģītāk nekā svešus, piemēram, meitai ir tikai 2 noskaņojumi: „Fočē mani” un „Nefočē mani” – ej nu sazini, kurš konkrētajā dienā dominēs :)

Dažādas praktiskās iemaņas apgūstu arī fotoskolās, kursos un meistarklasēs – parasti izvēlos tēmas, kurās nejūtos pietiekami spēcīga, un tādējādi aizpildu robus zināšanās. Neesmu no tiem, kas uzskata, ka ar visa apgūšanu pašmācības ceļā ir jālepojas. Man patīk mācīties kopā ar citiem, turklāt no katra skolotāja esmu ieguvusi ko vērtīgu. Kā arī jaunus kontaktus un pat draugus.

Kur rodi iedvesmu jaunām, interesantām fotosesijām?

Tā kā fotografēšana ir hobijs, kas pamazām „izaudzis” par maizes darbu, man ir ļoti svarīgi saglabāt sajūtu, ka nefotografēju vienīgi naudas dēļ. Tāpēc esmu radījusi 2 savstarpēji nesaistītus bezpeļņas projektus – „Neparastie latgalieši” un „Alternatīvās mammas”. Pirmais ir apjomīgs projekts gada garumā, kas nākamvasar, cerams, rezultēsies manā pirmajā izstādē. 4 gadalaiki, katrā gadalaikā 3 atšķirīgas fotosesijas, tātad kopumā – 12 fotostāsti, kas apliecina - Latgale nav nekāds „Sūnu ciems”, tajā dzīvo brīnišķīgi, skaisti un talantīgi cilvēki. Šis projekts mani ārkārtīgi iedvesmo, jo, pirmkārt, es pati izvēlos cilvēkus, ko fotografēšu. Redzu lielisku „materiālu” un zinu, ka kopā mums izdosies radīt skaistas fotogrāfijas. Nu un, ja to iegūšanai man dienas laikā jāmēro tālais ceļš no Jelgavas līdz Daugavpilij un atpakaļ? :) Otrkārt, es tādējādi „pabaroju” savu „Latgales trūkumu organismā”, jo cilvēkam, kurš no reljefās Latgales nonācis vienmuļajā Zemgalē, nav viegli.

Savukārt „Alternatīvās mammas” ir nedaudz „vaļīgāks” beztermiņa projekts, kura ietveros fotografēju sievietes – māmiņas, kas neatbilst klasiskajam mammas tēlam. Starp citu, šī projekta ietvaros fotografēju ģimeni, kurā aug bērniņš ar Dauna sindromu. Daži man pirms tam jautāja – Tev nebūs grūti fotografēt? Biju neizpratnē - kāpēc? Viņš taču ir tāds pats bērniņš kā visi pārējie! Un tā arī bija – kopā mēs radījām ļoti jaukas un sirsnīgas fotogrāfijas un saņēmām vienīgi pozitīvus komentārus. Abi projekti aplūkojami manā Facebook lapā - https://www.facebook.com/kosumbildes

Tā kā man ir svarīgi iemūžināt realitāti, nevis mākslīgi radīt to, es nesadarbojos ar modelēm un mākslīgi neradu tēlus – man tas pagaidām nav saistoši. No A līdz Z iepozētas fotosesijas arī nav „mans”, tāpat pārmērīga fotogrāfiju pēcapstrāde, jo uzskatu, ka katrs ir brīnišķīgs tāds, kāds ir – vēl skaistāku cilvēku varu padarīt, piemeklējot viņam īsto vidi un pareizo gaismu. Iedvesma rodas mijiedarbojoties ar cilvēkiem – protams, ir reizes, kad neesmu „formā”, piemēram, bērni slimo vai, izejot no mājām, esmu sastrīdējusies ar vīru u. tml., bet pēc brīža jāfotografē noskaņu fotosesija – tad ir grūti. Bet parasti dažu minūšu laikā viss tomēr aiziet kā „pa diedziņu”, jo laika gaitā esmu iemācījusies atslēgt to apziņas daļu, kas satraucas par nebūšanām, un nodoties darbam tāpat kā parasti.

Redzam, ka fotografē gan dabā, gan arī īrē fotostudijas. Kam dod priekšroku?

Noteikti dabai, jo dodu priekšroku dabiskajai gaismai. Studijā ir ērti ziemā, kad ārā izdodas vien „tuntuļu” bildes, bet klientiem gribas sapucēties, būt siltumā un justies ērti. Protams, arī pašai ziemā strādāt nav viegli – salst pirksti un vienmēr pastāv risks, ka tehnika var saniķoties, taču ziemas bildes ir tik skaistas! Fotografēju arī -15 grādos. No klasiskās studijas ar maināmajiem foniem gan esmu izaugusi – ikdienā izvēlos studijas ar interjeru, jo tur klienti jūtas daudz mājīgāk. Bet vispār vilinu klientus uz botāniskajiem dārziem – Rīgā un it īpaši Salaspilī, jo tur ir lielākas iespējas fotosesiju dažādot.

Studijā

Pastāsti par kādu īpaši atšķirīgu, interesantu fotosesiju, kas tev pašai bijusi kā piedzīvojums!

Tā bija manu draugu kāzu fotosesija, kuru mēs „notēlojām” nākamajā dienā pēc kāzām :) Proti, kāzu dienā lija, turklāt mēs pamatīgi aizkavējāmies, braucot cauri neskaitāmiem „vārtiem” un ļaujoties visādām izdarībām. Saule norietēja. Par laimi, kopā ar mums brauca grimētāja, kas pucēja līgaviņu – vienojāmies, ka nākamajā dienā, ja laikapstākļi ļaus, saposīsim viņu vēlreiz un mēģināsim bildēties. Viss izdevās, un mēs, neviena netraucēti un nesteidzināti, devāmies uz purvu un trijatā radījām tādas fotogrāfijas, kādas jaunais pāris bija vēlējies.

Kāds ir bijis lielākais izaicinājums tavā fotografēšanas vēsturē? Kas vispār fotogrāfa darbā, tavuprāt, ir grūtākais?

Kā jau vairākumam, es pieļauju – aktu fotosesijas. Ne emocionāli, bet tīri tehniski, piemēram – kā izvietot cilvēku, lai viņa ķermenis izskatītos pēc iespējas skaistāk? Kā panākt maksimālu atbrīvotību un harmoniju? Kā izmantot gaismu, lai izceltu dotumus un nomaskētu problēmzonas? Jo, kā jau minēju, man svarīgi, lai fotogrāfija nebūtu „pārfotošopēta”, bet uzmanīgi uzlabota – nevienam no mums taču nav tādas „gumijas sejas” un  „gumijas ķermeņi” kā žurnālos, tāpēc jau fotosesijas laikā cenšos panākt maksimāli labu rezultātu.

Fotogrāfa darbā visgrūtākais ir saglabāt mieru – gan klātienē, kad nākas saskarties ar klientu untumiem, gan periodā, kad klienti gaida savas fotogrāfijas. Nekas nav kaitinošāks par jautājumu: „Kad būs bildes? Mēs nevaram sagaidīt!”, lai gan iekļaujos termiņos. Un, ja nedēļas laikā šo jautājumu uzdod 3 - 5 klienti, kā saglabāt pieklājību? :)

Un kur var uzzināt vairāk par taviem fotopakalpojumiem?

Manas fotogrāfijas aplūkojamas mājaslapā www.kosumbildes.lv, kā arī iepriekšminētajā Facebook lapā, taču manā gadījumā veiksmīgākā ir reklāma „no mutes mutē” – draugi un esošie klienti iesaka mani saviem draugiem, un tā šī ķēdīte aizritinās. Periodiski reklamējos dažādās Facebook grupās, kur uzturas mana mērķauditorija, bet svarīga ir arī reālā būšana sabiedrībā – piemēram, vakariņoju kādā publiskā vietā, nejauši satieku paziņas, un mūsu saruna noslēdzas ar: „Klau, mums taču arī derētu viena fotosesija!” Forši taču! :)

UZDOD JAUTĀJUMUS ARĪ TU UN LAIMĒ BEZMAKSAS FOTOSESIJU!

Kā arī viena no jums laimēs fotosesiju ar 50% atlaidi!

www.kosumbildes.lv

Ja arī Tu fotogrāfē, piesakies šim projektam kristine@maminuklubs.lv!