Kas notiks, kad kļūšu mazāk perfekta? Nekas. Neviens nenomirs!

“Tā ir neiespējamā misija,” nodomāju brīdī, kad izlasīju šīs nedēļas uzdevumu! Es taču nevaru dzīvot nekārtībā, negatavot ēst vai... nu, es vienkārši nespēju pārkāpt sev un tvert dzīvi vieglāk. Man vajag, lai viss būtu perfekti.

Ar manu tīrīšanas māniju ir tik traki, ka ir bijušas reizes, kad ciemiņu klātbūtnē ķeros pie slotas, lai saslaucītu cepumu drupačas. Tagad, to stāstot, mani piemeklē kauns par tādu rīcību, bet tajā mirklī uz viesiem biju tik nikna par to, ka viņi neciena manu kārtību un tīrību, vienkārši piedrazojot grīdu. Nu, vai tad nevar, ēdot cepumus un kēksus, apakšā pieturēt šķīvīti!!! Es tiešām nezinu, ko viesi par mani padomāja tajā brīdī, bet es sajutos tik labi, jo istaba atkal bija tīra. Ja perfekcionismu varētu iedalīt vairākās pakāpēs, tad šis noteikti būtu viens no smagākajiem gadījumiem.

Vaicāsiet, kā toreiz reaģēja mūsu ciemiņi? Nekā, viņi jau ir pieraduši pie tā, ka esmu ar putniem galvā. Ja vaicāsiet, vai pēc tās reizes viņi nākuši pie mums viesos vēl, teikšu, ka ir gan.

Tomēr šajai nedēļai es sev izvirzīju citu uzdevumu. Es gribu būt perfekta mamma, perfekta sieva un arī perfekta darbiniece, gaidot, ka par labi paveiktu darbu saņemšu atzinīgus vārdus (jā, atzinība ir tas, kas laikam mani dzen uz priekšu, tāpēc varu skriet, darīt un darboties, lai tikai sadzirdētu tos maģiskos vārdus, ka esmu malacīte, tik labs darbinieks. Es to norakstu uz bērnībā nesaņemtajiem atzinības un labajiem vārdiem no vecākiem, bet varbūt dažbrīd pie vains ir arī neticība saviem spēkiem?).

Esmu strādājoša mamma dekrētā, kura cenšas apvienot darbu ar mazuļa pieskatīšanu. Tāpēc regulāri esmu pie telefona, pārbaudu e-pastus, vai nav atsūtīts kāds jauns uzdevums. Patiesībā, e-pasta kontrole dažbrīd kļuva pārāk traka, jo gan ejot pastaigā, gan liekot gulēt bērnu, gan ...., gan... pārbaudīju, vai nav ienākusies kāda man domāta vēstule. Ar savu apsēstību vēlējos būt labs darbinieks, kurš uz e-pastu atbild dažu minūšu laikā, ir vienmēr sasniedzams. Bet STOP! Mīļā, es esmu dekrēta atvaļinājumā nevis pilnas slodzes darbiniece. Strādāšanai vajadzētu būt tikai izlīdzēšanas līmenī, kad darba e-pastam pieslēdzos tad, kad man patiešām vairs nav ko darīt. Vai es to varu? Tas ir ļoti, ļoti grūti (atņemiet man telefonu, atslēdziet internetu, aizsūtiet mani uz neapdzīvotu salu – tas atvieglos uzdevuma izpildi!!!). Bet es mēģināju.

Nosolījos sev, ka e-pastu turpmāk pārbaudīšu maksimums 3 reizes dienā (kādam tas šķitīs daudz, taču es savu netikumu nespēju atmest uzreiz). Kā bija? Grūti!

Loģiski, ka katru reizi, kā manās rokās nonāca telefons, uzreiz vēlējos pāraudīt darba e-pastu (tikko iedomājos, ka šajai slimībai varētu piedēvēt vienlaikus trīs diagnozes – perfekcionisms, darbaholisms un atkarība no tehnoloģijām). Taču STOP! Noliekam telefonu nost un pievēršamies kam lietderīgākam!

“Grūti” – tas būtu īstais vārds, raksturojot manas šīs nedēļas izjūtas, jo pa galvu maisījās domas, ko par mani padomās, ja uzreiz neatbildēšu uz vēstuli, kas notiks, ja palaidīšu garām kāda uzdevuma termiņu. Nu, nekas nenotiks, mīļā, Tu esi dekrētā! Un pārējiem ar to ir jārēķinās, jo Tu esi apsolījusi reizi pa reizei izlīdzēt nevis esi noslēgusi darba līgumu par 40h nedēļā lielu slodzi.

Esot godīgai pret sevi, jāsaka, ka pirmajās dienās, protams, nespēju pieturēties pie tikai 3 reizēm. Savā darba e-pastā ieskatījos biežāk, taču tā nebija vairs mānija ar e-pasta pārbaudīšanu ik pēc 30 minūtēm vai biežāk. To, ka esmu mainījusies, pamanīja arī mana vecākā atvasīte. Mirklī, kad noskanēja telefona signāls, kas informēja par jaunu vēstuli un redzot, ka mamma neskrien steigšus pie telefona, mans bērns bija neizpratnes pilns, sakot: “Tev taču atsūtīja vēstuli!” Kad atbildēju, ka tas nekas, vēlāk paskatīšos, pretī saņēmu vēl izbrīnītāku jautājumu ar pārsteigu sejas mīmiku: “Bet mammīt, ja nu tur ir kaut kas svarīgs un tu kaut ko nokavēsi?!?” Tajā brīdī es tiešām sajutos SŪ... Šādi bērna jautājumi liecina, ka esmu ar savu perfekcionismu sevi iedzinusi pamatīgā grāvī un manu slimību ir pamanījuši pat apkārtējie.

Secinājumi? Neviens nenomira. Arī atbildot uz e-pastu pēc pāris stundām, visi palika dzīvi, nekas netika nokavēts. Tātad, ja vien es pie sev apsolītā spēšu pieturēties ne tikai nedēļu, bet arī turpmāk, mana dzīve būs daudzkārt mierīgāka, es neizskatīšos pēc apsēstas sievietes, kurai ir svarīgi būt perfektai, ātri reaģēt, ātri atbildēt, ātri paveikt visus uzdevumus.

Mani ieguvumi? Nedēļas laikā izlasīju visus mājās iekrātos žurnālus. Esmu pārdomājusi prioritātes un centusies uz sevi paskatīties no malas. Un jāatzīst, ka skats nav no tiem labākajiem, jo līdz šim telefons man bija gandrīz vai pieaudzis pie rokas, jo kā gan savādāk pārbaudīt e-pastu, atbildēt uz vēstulēm, sekot līdzi informācijai, kas notiek birojā?

Pieturoties pie solījuma sev nebūt darba e-pastu vergam es varu būt tikai ieguvēja, jo pārējie iemācīsies respektēt mani, manu laiku. Jo patlaban, apzinoties, ka Ulrika atbildēs pēc dažām minūtēm un ir sasniedzama vienmēr un jebkurā laikā, pārējie manu perfekcionismu izmanto savā labā. Izmanto. Tas būtu teikts visprecīzāk.