Kad gribi atlaist grožus, bet nesanāk.

Kad gribi atlaist grožus, bet nesanāk.

Lai arī šonedēļ bija jāatsakās no perfektā sanāca tieši pretēji. Pienākot dzemdību noliktajam datumam sievietēm nereti galvā ir klikšķis - visam jābūt sakārtotam, saliktam līdz sīkumiem.

Nereti to piemin kā "ligzdas vīšanu" un hormonu pārpildītai galvai neko nepadarīsi.

Un es arī nespēju tā vnk atlaisties dīvānā un nestresot. Rokas pašas darbojās un ik pa brīdim ķēru lietas kārtot un likt, lai saigaidot mazo brīnumu viss būtu ideāli. Pabeidzu kokonu, cepuri. Saliku visu skaisti gultiņā. Pēdējie skati dzemdību somā, ka viss ir un nekas nav aizmirsts. Nu kā lai palaiž grožus šādā brīdī tā vienkārši vaļā un atslābst.

20180130175747-49510.jpg

Un godīgi, neškiet ka tas ir perfekcionisms, vnk parliecība, ka viss būs, kad vajadzēs. 

Un ja tā skatās, vienalga nav sanācis līdz tam ideālam. Kaut kas vienmēr paliek tā, aiz matiem pievilkts klāt, jo daudzreiz pietrūkst duka un pacietība ņemties līdz sīkumiem. 

Nedēļa jau cauri un šķita, ka nav izdevies izpildīt šo uzdevumu. Tomēr tieši šodien apstājos, ieklausījos sevī, savā ķermenī un sapratu - nevar visu laiku tresīt apkārt pa māju un satraukties, ka tas un tas vēl nav paspēts. Varbūt tieši šī rosība kavē to, ka mazulis gribētu pieteikties. (Rīt pilna 41 nedēļa).

Tā nu atļāvos ielīst lielajā gultā un visu dienu gulēt. Protams ka bija darbiņi, kurus nevarēju atcelt - rīts ar bērniem uz bērnudārzu, neaizmirst par ēdienu sev un bērniem, tomēr lielā griezumā šodien esmu pavadījusi mierā, kas šobrīd vaingojas daudzsološi - jūtu ka organisms gatavojas lielajam notikumam. 

Atslābt. Tas ir jāmāk. Un biežāk mammām ir saspringums un stress par to vai izdosies visu iecerēto paspēt, bet tas nebūt nenozīmē ka viss tiek darīts ar domu - visam jābūt perfekti. Nē. Ir jābūt, jo bez tā vienkārši nevar. 

Vai tā es sildu savu apziņu, ka esmu laba mamma, ja visu esmu paveikusi. Gan jā, gan nē. 

Man jau šķiet, ka galvenais ir neizdegt - neaizrauties ar to pucēšanu, kārtošanu, savu mērķu galēju izpildīšanu pārmērīgi slimīgi. Tad ja viss ir balansā, tad arī viss notiek. 

Un ļoti uzrunāja šis citāts. 

20180130181558-30206.jpg

"Tev nav jābūt perfektai, lai iedvesmotu citus. Ļauj cilvēkiem iedvesmoties no tā, kā Tu tiec galā ar savām nepilnībām." 

Man tādu ir daudz, tādēļ saukt sevi par perfektu noteikti nespēju. Un man prieks, kad sadūšoju darīt ko savu nepilnību labā. Šonedēļ tā bija kārtība mājās - nu nevarēju es atstāt visu  (apziņa ka vismaz 3 dienas būšu prom) pašplūsmā un ar domu, ka gan jau iztiks un paši visu sakārtos. Nē. Man tad bija jādara, lai būtu iekšējā mierā. 

---

R