Inese Zandere: “Grāmata palīdz nepazaudēt spēju domāt”

Inese Zandere: “Grāmata palīdz nepazaudēt spēju domāt”

06. Mar 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Inese Zandere savu pirmo dzejoļu krājumu izdeva 1983.gadā, un šo gadu laikā viņa kļuvusi par atzītu dzejnieci un daudzu bērnu iemīļotu grāmatu autori, kuras dzejoļi atdzejoti daudzās pasaules valodās. Viņa ir arī izdevniecības “Liels un Mazs” galvenā redaktore.

Mēs bieži vien literatūru iedalām bērniem un pieaugušajiem paredzētajā, taču Inese Zandere teic, ka tā ir tikai iedoma, ka starp bērnu un pieaugušo literatūru pastāv noteikta robeža. ”Protams, robeža pastāv, bet ne tik daudz starp abiem literatūras veidiem, kā tas, kurā vecumā katram kaut kas šķiet svarīgāk, un kurā vecumā kurš ko uztver,” stāsta dzejniece. Pati Inese Zandere atcerās, ka eposu “Lāčplēsis” izlasījusi, esot vecumā starp četriem un pieciem gadiem, tāpēc  viņa zina teikt, ka bērnu iespējas literatūras uztveršanā ir daudz lielākas nekā pedagoģijā un ikdienā tiek uzskatīts.

“Bērni nav tik stulbi, kā dažkārt mēdz uzskatīt,” uzsver grāmatu autore, norādot, ka ar bērniem var nopietni runāt par nopietnām lietām.

Bērni vienkārši gadījās

Inese Zandere jau ir vecmāmiņa jeb, kā pati sevi dēvē, baba, tāpēc, atceroties, kā pati savulaik kļuvusi par mammu, smejas, ka tas noticis bez nodoma un absolūtas domāšanas par to. “Atšķirība starp tiem, kuri kļūst par vecākiem tagad, un tiem, kuri par tādiem kļuva senāk, ir tāda, ka mēs necerējām uz dzīves sakārtošanu,” atcerās I. Zandere, sakot, ka kopā ar vīru dzīvojuši pie vecākiem un nedomājuši par to, kā audzinās bērnus. Inese Zandere: “Bērni vienkārši gadījās un kādā brīdī bija.”

Vērojot, cik daudz uzmanības saviem bērniem velta tagadējo bērnu vecāki, Inese Zandere secinājusi, ka mūsdienu vecāki to dara labāk. Vienlaikus viņa arī apzinās, ka tā arī bijusi padomju laika sistēma, kurā dzīvojusi tā, kā dzīvojusi. Šī iemesla dēļ viņa uzskata, ka bērnu audzināšanā viss patlaban virzās uz labo pusi.

Jārāda priekšzīme

Inese Zandere ir daudzu bērnu grāmatu autore, tāpēc ir likumsakarīgi, ka tikšanās laikā ar dzejnieci runājam arī par lasīšanu un to, kā panākt, lai bērni vairāk lasītu. Dzejniece uzreiz norāda, ka tad, ja paši vecāki nelasa grāmatas, iespēja, ka bērni lasīs, samazinās. Tajā pašā laikā viņa novērojusi, ka ir bērni, kuriem ar grāmatu lasīšanu ir tieši pretēji. “Piemēram, ir bērni, kuri bieži vien bibliotēkā patveras no nepatīkamiem apstākļiem mājās, no vecākiem, ar kuriem negribās būt kopā,” norāda viņa, sakot, ka šādos gadījumos bērni var sākt lasīt, jo bibliotēkā ir patīkama vide.

Viņa aicina vecākus bērniem piedāvāt grāmatu dažādību un reizēs, kad grāmata bērnu neuzrunā, strikti nenorādīt, ka mammai vai tētim tā patikusi, tāpēc arī viņam tā obligāti jāizlasa līdz galam. “Ne jau bērni paši pērk grāmatas, tā ir vecāku atbildība piedāvāt izvēles iespējas,” teic dzejniece, kurai sveša nav arī lasīšana datorā.

Viņa uzsver, ka nav pret to, ka tiek lasīts digitāli, jo arī pati daudz lasa un raksta virtuālā vidē. Tajā pašā laikā mūsdienu liela problēma ir tā, ka bērni nespēj apstāties un ilgāku laiku koncentrēt uz kaut ko savu uzmanību, tāpēc no šī aspekta grāmata ir ļoti labs palīgs. I. Zandere: “Digitālajā pasaulē viss slīd ļoti ātri, un šis nemitīgais paātrinājums atrofē cilvēka spēju pie kaut kā noturēt savu uzmanību.” Dzejniece uzsver, ka grāmatas kā priekšmeta turēšana rokās un secīga šķiršana pa lapām var palīdzēt trenēt palēninājumu. “Mums ir vajadzīgs palēninājums, lai nezaudētu spēju domāt un galvā būtu vieta domāšanai” uzsver dzejniece.

Visu raidījumu skaties