Indulis Paičs: Pieraksti katras dienas beigās 3 lietas, par kurām vari būt pateicīgs

Indulis Paičs: Pieraksti katras dienas beigās 3 lietas, par kurām vari būt pateicīgs

05. Apr 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

“Pacietība”, “pieticība” un “pieticība” ir trīs atslēgvārdi, kurus sarunā ar Māmiņu Klubu uzsver teologs Indulis Paičs. Kāpēc tie ir tik būtiski, vaicājām viņam.

Pacietība

Indulis Paičs skaidro, ka, viņaprāt, vārds “pacietība” saistīts ar vārdu “ciešanas”, jo mūsu dzīvē regulāri ir situācijas, kad nākas kaut ko nest un izturēt. “Lai kā gribētu nodzīvot dzīvi, kurā viss ir vienkārši, tas nav iespējams, jo tad, ja gribam sasniegt kādus nopietnus mērķus, tas vienmēr saistās ar zināmām grūtībām, kas vajadzīgas, lai uzrāptos virsotnē,” skaidro viņš, norādot, ka stāsts ir par mūsu iekšējiem, ārējiem un cita veida resursiem, kas ir mūsu rīcībā, kā arī to, kā psiholoģiski protam ar sevi tikt galā, cik daudz cilvēkresursu mums ir līdzās, kam lūgt palīdzību, kā arī, protams, finanšu, zināšanu, sakaru u.c. resursiem. Tādējādi katra spēja dažādās situācijās pastāvēt un paciesties ir ļoti atšķirīga. Indulis Paičs: “Tas nav stāsts tikai par to, ka kāds, varbūt, ir ar lielāku gribasspēku un var izturēt ilgstoši, bet kāds ir slinkāks vai vārgāks. Ir jāņem vērā arī konteksts, jo stiprais, iespējams, ir stiprs tāpēc, ka viņam ir stipra aizmugure, vai viņam līdz tam ir bijusi labāka situācija, tāpēc nav tik notērēti nervi, un šo situāciju var izturēt labāk.” Vienlaikus, runājot par palīdzības lūgšanu, viņš novērojis, ka latviešiem ir neērti un kauns lūgt palīdzību, tāpēc tas mums vēl ir attīstāms. 

Pētnieki runā, ka šobrīd ejam cauri neparastam periodam, kurā vēl pāri atlikušo patriarhālo vērtību dēļ pastāv disproporcija, jo sievietēm ir daudz vairāk pienākumu – tradicionālā loma nosaka, ka sieviete atbild par mājas dzīvi, bērnu audzināšanu, bet tagad, līdzās darbam, kas jāveic neierastos apstākļos, jāuzņemas arī pedagoga loma, jāapgūst virkne jaunu lietu. Indulis Paičs uzsver, ka pirmais solis šajā situācijā, kad pieaudzis pienākumu un darbu apjoms, būtu uzdrošināties runāt par to ar savu partneri un citiem cilvēkiem, jo tas nebūt nenozīmē, ka vienkārši nevēlies tikt galā ar situāciju. “Tu nevari vienam cilvēkam kraut vēl un vēl virsū, gaidot, ka viņš nesadegs,” ar citiem mudina runāt Indulis Paičs, sakot, ka dzīvojam ārkārtas situācijā ne tikai formāli, bet arī pēc būtības, tāpēc lietas vajadzētu izvērtēt reālistiskāk.

VISU SARUNU SKATIES ŠEIT

Pieticība

Cilvēka pašsajūtai ne tik ļoti svarīgs ir tas, kas viņam pieder un cik daudz viņš var, kā tas, kāds ir dzīves virziens – vai dzīvojam nedaudz labāk nekā iepriekš. “Esam dramatiskos apstākļos, bet mūsu dzīve iet uz augšu, tāpēc psiholoģiski jūtamies labāk nekā tad, kad esam labākos apstākļos, taču dzīves kvalitāte krītas,” saka Indulis Paičs. Viņš uzsver, ka tā ir šī brīža situācija, jo kaut kas no mūsu brīvībām un iespējām, kas objektīvi palīdzēja nest dzīves nastu, šobrīd zināmā mērā ir liegtas. Šādā gadījumā jāiemācās vai nu nepārtraukti sevi dedzināt, ar to cīnoties, vai arī pieņemt to, ka mums jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ, lai sakopotu spēkus un pēc tam varētu iet uz priekšu.

Lai gan vajadzības cilvēkiem ir dažādas, primārākās ir tās, kuras zinām no Maslova piramīdas pamatiem, - drošība, jumts virs galvas, iespēja dzīvot un sevi nodrošināt. Protams, ne mazāk svarīgs ir arī emocionālais aspekts. “Šobrīd tas ir ļoti no svara, jo esam izolēti. Lai gan varam sazvanīties un sazināties ekrānos, fiziskā klātbūtne ir ļoti svarīga. Ja mums līdzās ir tikai daži cilvēki, attiecības kļūst spriedzes pilnas, jo no šiem dažiem cilvēkiem vēlamies dabūt ārā visu, ko normālos apstākļos iegūstam plašā cilvēku lokā,” saka Indulis Paičs. Lāča pakalpojumu šajā gadījumā paveic arī cilvēku fantāzija. “Atkarībā no mūsu pieredzes, audzināšanas, bērnības un visa pārējā, ir cilvēki, kuriem domas par to, kas varētu pašreizējā situācijā noiet greizi, patiesi darbojas. Tad iesaku trauksmi nevis ignorēt un izelpot ārā, bet gan skatīties iekšā un saprast, kas slikts varētu notikt, ko es domāju un ko darīšu, ja attīstīsies sliktākie scenāriji,” uzver mācītājs. Viņš saka, ka ieskatīšanās trauksmē sniedz nomierinošu un dziedinošu efektu.

Pateicība

Cilvēkiem raksturīgi negatīvās lietas redzēt pastiprināti, vairāk atcerēties negatīvo. Tas, savukārt, vedinājis attīstīties pozitīvās domāšanas skolu, kas mudina uz visu skatīties pozitīvi, tomēr Indulis Paičs uzsver, ka nevajag censties saskatīt pozitīvo tur, kur tā nav, jo tā ir sava veida mānīšana, kas nedod labu rezultātu. “Man simpātiski šķiet, ka atrodi kaut ko pa īstam nevis izliekoties vai sevi piespiežot, tāpēc var sevi disciplinēt katras dienas beigās pierakstīt trīs lietas, kas šodien bijušas ļoti labas un par kurām varu būt pateicīgs,” ierosina Indulis Paičs. Viņš saka, ka pandēmijas apstākļos stresi ir tik abstrakti, ka no tiem nav iespējams aizbēgt, tāpēc nevajadzētu sevi mānīt, saucot šausmas par labām, bet gan censties atrast labo, kas notiek pasaulē, manā un man tuvo cilvēku dzīvē. “Realitāte nekad nav tikai melna vai arī tikai balta. Tajā vienmēr ir abas puses. Katrai lietai ir sava ēna, un katrai ēnai – sava gaišā puse. Uztrenēt to redzēt nozīmē būšanu labākā kontaktā ar realitāti un būšanu līdzsvarotākam,” sarunas noslēgumā secina I. Paičs.

VISU SARUNU SKATIES ŠEIT