07.05 16:00-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Šā gada HELSUS festivāls ir noslēdzies. Tā norises vieta šoreiz bija Jelgava un rīkotāju izvēle, manuprāt, bija unikāli veiksmīga: vesela sala – Pasta sala, kas tika atvēlēta skaistā vietā lidojošiem, iedvesmojošiem, zinātkāriem, augt un izzināt gribošiem, varošiem cilvēkiem. Brīžam man šķita, ka visa kā ir tik daudz, nu TIK daudz...
Pirmajā dienā aizbraucot, jutos nedaudz samulsusi: kur jādodas, kur auto likt, bet šo apjukuma sajūtu policijas darbinieks ar laipnu smaidusejā aizmeta prom kā nevajadzīgu salveti . Man šķiet, ka festivāla tematika un aura iedarbojās uz visu un visiem, jo tādā siltā laikā regulēt satiksmes ritējumu, lai visi pienācīgi atrastu sev automašīnai vietu un atrastu, kurp jādodas, - nebija vienkārši.
Pārkāpjot HELSUS “slieksni”, likās, esmu nonākusi citā dimensijā. Visi smaida, lido, rosās, sveicinās un, kas ir pats feinākais, vienkārši IR, nevis uzbāžas kā tirgū ar to, ko nu prot, ko nu mācīs, ko nu tirgos.
Katrs atrod par labu esam kaut ko interesantu, noderīgu un paliekošu kā vērtību.
Sala bija sadalīta dažādos tematiskos dārzos: veselības, dvēseles, sevis izziņas, uztura, fiziskās prakses dārzs, kā arī bērniem.
Festivāla dalībnieki bija saslējuši savas teltis un būdiņas nevis vienkārši nometot kur pagadās, izliekot plakātus un produkciju kā lielveikalā, bet skaisti noformējuši. Visur ziedi, ceriņi, gongi, bungas, smaidi, laipni vārdi, košas zīmes un paklājiņi, pārdomāta atribūtika, skaidrojošas zīmes.
Cita pasaule. Ne tā, kas ikdienā rutīnas pārņemtā, kas zog cilvēkiem smaidu un laipnesību lūkojoties tālāk par savu degungalu.
Abās festivāla dienās ievēroju vairākas ģimenes: ar zīdainīšiem, ar jau nedaudz ielākiem bērniem. Klusi klausījos Ivo Puriņa lekciju un ar smaidu vēroju, kā kādas blakus stāvošās māmiņas mazulis aktīvi, kā maza turbovabolīte, rāpo apkārt. Tāds maziņš mazītiņš knipucītis. Tik dabiski, tik aizrautīgi un tai pat laikā – mammai tuvumā, ļaujot viņai rimti klausīties, ko stāsta lekcijas vadītājs. Savukārt kāda cita ģimene zibinājās apkārt ar bērnu ratiņiem un izstaroja jauku kopā būšanas, vienotības auru.
Bija interesanti redzēt, kā ārsti, mediķi pēc izglītības, vēro festivāla norises, interesējas un piedalās dažādās aktiviātēs. Piemēram, kāda man zināma ārste, kuru satiku, gan pirti izbaudīja, gan peldi pēc tās, gan sarunu ar muguras iztaisnošanas speciālistiem, gan jogas un uztura zinātājiem. Kādas bija lielas acis un mūsu saruna: jautājumi, kas, kur,kāpēc? Patiesi pārsteigta un patīkami, ka ārsts cenšas caur šo festivālu sīkāk izzināt to, KAS ir tas, kas interesē viņa pacientus.
Šķiet, te bija tas skaistais brīdis, kad klasiskā medicīna rada aizrautīgu dialogu. Jā, bija lekcijas, kuras vadīja paši ārsti: piemēram, profesors Danilāns, kura dzīvesprieks, labestība un zināšanas spēj parādīt cilvēkam virzienu uz veselīgu dzīvesveidu un cerību pat tad, kad liekas, atvainojiet, slikta dūša metas no visa kā, kas vien tikai varot piemesties no mūsdienu ritma un uztura, kā arī pašu neuzmanīgās attieksmes pret sevi. Bet nekas: izzinām, mācāmies, cenšamies un turam buru!
Jelgavas pilī noritēja, savukārt, cita veida lekcijas, piemēram, saistībā ar kardioloģiju, kā arī lecija par pēcnāves dzīvi ( Pētris Kļava šo lekciju sirsnīgi atbalstīja ).
Otro festivāla dienu es izbaudīju 8 stundas no vietas, ne reizi neapsēžoties un kur nu vēl - garlaikojoties. Bija karsts, arī saule mazliet sabučoja, sagurums bija liels, bet – ai, kāds prieks un gandarījuma sajūta! Sarunas, iespaidi, vērojumi un atkal – iespaidi. Nenoliedzami arī pa kādai zināšanu pērlei. Ar sajūsmu vēroju Biroja Fitnesa vingrošanu, kur vadītājas mugura un stāja, šķiet, kā zelta piemērs būtu visiem.
Vienmēr visi dalībnieki bija aizņemti; kāds masēja, kāds pēra, kāds pasniedza jogu, kāds šūpināja un stiepa muskuļus, vēl kāds – lika ceriņus uz plikas miesas un atdeva saules enerģijai paspārnē. Bija iespēja izbaudīt masāžu ar skaņu, dzintara slotiņām, ceriņiem un vēl, un vēl.
Patīkami ir tas, ka neviens ne uz ko nespiež. Ja kādā reizē kaut kas likās – ai, nu muļķības, bija iespēja: vai nu iet mierīgi garām vai – iet un apmainīties ar viedokļiem. Kāpēc gan nē?
Nešaubos, ka ikviens sev atrada kaut ko noderīgu, jaunu un interesantu. Kaut vismaz vienu “kaut ko”.
Pasākums, kas ir vērtīgs. Tā ir gan izklaide ģimenēm, gan kā savdabīgs mācību un sevis izziņas kurss sev vienam. Satikt šī festivāla cilvēkus nozīmēja pārsvarā šo: jaunas iepazīšanās ar aizraujošiem cilvēkiem, iedvesmu savai ikdienai un brīnišķīgu atpūtu. Prāts vienkārši tika pārslēgts uz citu, brīvāku, režīmu, svaigs gaiss, atmosfēra, kuru, piedodiet, lielveikalā neiegūt kā ļoti vērtīgu, ja vēlamies ar ģimeni un/ vai draugiem iziet ārpus mājas.
Ko nu? Nākamo gadu – tveram ziņas par HELSUS fetivāla programmu, sazīmējam un izdomājam, ko un kāpēc no dārziem apmeklšim, nodrošināmies ar visu vajadzīgo ( ūdens, saules aizsargrēmi, plediņš, dvieļi utt.), bērniem cepures... un – aidā! Uz tikšanos!