Ciņa ar depresiju

Ciņa ar depresiju

13. Oct 00:03 Oksana Oksana

Bieži vien sievietes sūdzas uz depresiju."Neko negribas darīt". "Jūtos bezspēcīga". "Man ir depresija". Cik bieži mēs dzirdam kaut ko tadu no draudzenem, paziņām u. c. Bet pārsvarā tā nav nekāda depresija, bet nogurums vai vienkārši slinkums un slikta noskaņa.

Es saskāros ar īstu depresiju 2016 gadā un jau četrus gadus mācos ar to sadzīvot. Viss sākās pēc šķiršanās ar manu bijušo vīru. Tad es paliku viena ar trim bērniem. Nikoletai bija seši gadi bet Nellijai un Aleksam pa trim gadiņiem.

Depresija tā ir nopietna slimība. Kādu dienu es vienkārši nespēju stāvēt uz kājām. Mani neklausījā ne kājas ne rokas. Es pat nevareju noturēt krūzi rokās. Nespēju iziet no mājām. Vienkārši fiziski biju tik vāja. Divus mēnešus mans ārsts meklēja iespējamo slimību, bet analīzes bija labas, USI, kardiogrammas, magnita rezonanses - nekur neatrada nekā. Vienu dienu vizītē pie ģimenes ārsta es vienkārši saku raudāt un pēkšņi kļuvu agresīvi uzvesties. (ka es vēlāk uzzināju tās bija nervu sabrukums). Tad jau ārsts nosūtīja mani pie psihiatra. Depresijas ārstēšanā galvenais ir atrast iemeslu un novērst to. Manā gadījumā izārstēt to nav iespējams, jo iemesls kas strādā kā palaides mehānisms ir bailēs par bērnu nākotni. Tāpēc diemžēl man nākas ar to sadzīvot, un man tas sanāk diezgan labi. Vienkārši tāpat kā jebkura hroniska slimība, tā ir daļa no manis, no manas būtības no manas dzīves. Un tāpēc es nedzīvoju cīņā ar depresiju bet dzivoju tālāk, hormonijā ar savu būtību!