Ja viss izdosies, kā plānots, šis gads manā dzīvē būs ļoti īpašs. Jo beidzot es plānoju spert soli sava sapņa virzienā – uzsākt studijas programmā, kas mani vienmēr aizrāvusi. Tik vien kā baidījos uzdrīkstēties dažu muļķīgu stereotipu dēļ.
Uzreiz gribu piebilst, ka ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli ar mācībām nogaidīt. Es nebiju pārliecināta par savu izvēli, un būtu izdarījusi smagu kļūdu, dodoties nepareizajā virzienā. Labi, ka ļāvu sev mazliet apdomāties.
Par ģimenes veidošanu pirms karjeras kāpnēm arī gari nerunāšu – katram ir jāatrod savs īstais laiks un aicinājums. Es esmu atradusi savus.
Turpinot par raksta galveno tēmu - līdz ar patīkamo satraukumu nāk arī bailes par to, kā tikt ar visu galā, nevienu nepametot novārtā, tai skaitā sevi pašu. Jo no parasta studenta atšķiros ar to, ka man ir gan darbs, gan ģimene – ar visām no tā izrietošajām sekām.
Mierinu sevi ar to, ka nebūt neesmu viena tāda, kas atradusi sevi brīdī, kad dzīvē atradies arī viss pārējais, veidojot patīkamu, taču nereti pasmagu “piekabi”. Lai gan darbu un rūpes par mazu bērnu savienot ir izdevies necerēti labi, atrodot brītiņus gan kārtīgam skrējienam, gan blogam Māmiņu klubā, gan arī gardām vakariņām brīvdienās, visam tam pa vidu es pati regulāri lūztu un brūku – atkal un atkal salieku uz savas muguras vairāk, kā spēju panest. Tad nu laikam liekas tikai loģiski, ka, uzveļot savos plecos smago mācību nastu, kaut ko no turienes nāksies arī novelt. Bet - ko tieši, ja viss liekas tik svarīgs, un jau tagad šķiet, ka laika, ko veltīt, ir par maz? Tā ir, kad mazs cilvēciņš alkst darīt lielas, lielas lietas…
Visbiežāk manas rokas nolaižas laikā, kad jāstrādā vairākas garās maiņas, kuru laikā meitiņu neredzu teju nemaz, tik vien, cik brokastis kopā paēdam. Labākajā gadījumā. Tas man sāp visvairāk – ilgstoša atšķirtība no mana bērna. Es varu būt neēdusi, negulējusi un nemazgājusies, galvenais, kas varu pieglaust savu vaigu viņas. Tad es atkal jūtos stipra, ceļos, eju un daru.
Vislielākais paldies manai atsaucīgajai priekšniecei, kura ir ar mieru man iedot maksimāli daudz rīta maiņu, lai uz Ievas likšanu gulēt vakarā es jau būtu mājās. Šī stunda ar viņu man ir neizsakāmi dārga.
Jā, man ir maiņu darbs – tādu strādāju tikai tādēļ, lai varētu darbu apvienot ar mācībām. Protams, šādam darba ritmam ir arī savi plusi, piemēram, brīvā darba dienā varu aizvest savu mazuli uz dārziņu, sakārtot māju, pagatavot ēst, uzrakstīt blogu un vēl noskriet astoņus kilometrus. Pretējā gadījumā laiku un motivāciju šādiem hobijiem atrast būtu grūtāk. Tomēr nākotnē vēlos darbu ar normālu darba laiku, brīvām nedēļas nogalēm un svētku dienām. Vismaz daļēji.
Mans plāns, lai realizētu visu izsapņoto? Paņemt darbā tikai tik daudz maiņu, cik tiešām ir nepieciešams – vīrietis tomēr ir galvenais pelnītājs ģimenē. Vislabprātāk no darba aizietu pavisam, lai pilnībā koncentrētos uz meitiņu un mācībām, bet šobrīd tas nav iespējams. Attiecīgi savās brīvdienās meitu vedīšu uz dārziņu, paturot mājās retāk, kā man gribētos. Atgriežoties dzīvoklī, sakārtošu rīta haosa sekas un ķeršos pie mācībām. Ja izdosies atrast laiku, nodarbošos ar sportu vai rakstīšu. Tad došos uz bērnudārzu pēc meitas.
Sestdienas tiks veltītas braucieniem uz Rīgu, lai vienu dienu mācītos klātienē (tas, protams, ja vispār tikšu pieņemta – vietu nav daudz!).
Parēķināju, ka es varētu trīs pilnas dienas nedēļā strādāt, vienu braukt uz Rīgu un trīs cīnīties vienatnē mājās. Šādi visu pārdomājot, tas liekas diezgan iespējami. Bet – kā tas būs realitātē?
Mammas, kuras gājušas cauri līdzīgai pieredzei – kā tas bija? Vai tiešām tik grūti, kā mani biedē no visām malām? Kā jūs visu apvienojāt? No kā atteicāties? Kādi ir Jūsu padomi mammām, kurām viss šis vēl priekšā?
P. S. Ceru, ka šeit ir kāds, kurš varēs man palīdzēt ar dažām neskaidrībām, sakarā ar pieteikšanos mācībām. Studijas plānoju sākt Latvijas Universitātē, kur elektroniskā pieteikšanās mācībām ilgst līdz 10. jūlijam, savukārt no 3. – 10. jūlijam reflektantiem pieteikumus apstiprināt jāierodas personiski. Vai tas nozīmē to, ka visi, kas pieteikušies mācībām, ierodas arī personīgi, vai tikai daļa, ko izvēlas? Ja jāierodas visiem, tad tā sanāk kā dubulta pieteikšanās, un ērtāk taču būtu ierasties pašam un pieteikties uz vietas. Īsti neizprotu elektroniskās pieteikšanās būtību un jēgu.
Otrais jautājums – pēc cik ilga laika topošais students varētu uzzināt, ka netiek uzņemts? Manis izvēlētajā programmā ir vien 50 vietu, baidos, ka varētu palikt “aiz strīpas”. Vai man to paziņotu laicīgi, lai varu vērsties citā skolā, ko saucu par “Plānu B”?
P. P. S. Foto no personiskā arhīva - simboliska bildīte, kas raksturo mūsu ikdienas skrējienu. :)