Armands Simsons: Ar bērna piedzimšanu tu no vīrietīša emocionāli pārtopi par vīrieti

Tēvu dienas rītā Māmiņu Klubs viesojās pie kuplās Simsonu ģimenes, lai uzzinātu, kā ir būt daudzbērnu ģimenei un, galu galā, kāds tētis ir Armands? Ģimenes policists vai arī tas, ar kuru visu var sarunāt?

Simsonu ģimenē aug četras meitas un, kā atzīst pats pāris, šobrīd viņi ir pilnā komplektā, pie galda vairāk vietu nav. “Sākumā, protams, bija doma, ka varētu būt divi bērniņi, taču dzīvē ne viss ir vienkārši, tāpēc būtu bijis prieks arī par vienu bērnu, tomēr tagad ģimenē esam seši,” stāsta Iveta. Vaicājot, vai pāris tomēr neplāno vēl vienu atvasi, Armands noteic, ka laiks nestāv uz vietas: “Gadu skaita ziņā ejam uz priekšu, jaunāki nepaliekam. Mūsu ģimenes sastāviņš ir foršs.”

Simsonu ģimenē valda harmonija un, kā saka pats Armands, ar viņu vienmēr visu ir iespējams sarunāt. “Es biežāk saku “jā” nekā “nē”. Lai gan pēc visiem papīriem saviem bērnam esam vecāki, esmu kā draugs, savs čoms, ar kuru var kopā parunāties, raudāt un smieties,” tā viņš. Pēc Armanda domām, brīdī, kad ģimenē ienāk pirmais bērniņš, iekšēji emocionāli vīrietītis kļūst par vīrieti, jo tagad ir atbildība ne tikai par savu sievieti, bet nu jau par visu ģimeni. 

Armands Simsons: “Mēs kopā esam jau 27 gadus, kopš 15 gadu vecuma, taču sieva mani aizvien turpina pārsteigt. Tas ir arī foršākais.”

Raksturojot Armandu kā vīru un tēvu, Iveta teic, ka pavisam noteikti nevar sūdzēties, jo viņš vienmēr bijis klātesošs. “Protams, vienmēr var atrast, kur piesieties un vienmēr var gribēt vairāk, bet viņš vienmēr ir bijis klāt, palīdzējis, kā vien var. Nav tā, ka viss ir tikai uz maniem, mammas, pleciem. Viņš mani visā arī ļoti atbalsta, palīdz,” tā četru bērnu māmiņa Iveta Simsone, sakot, ka nav tikai viņas vai Armanda pienākumu, jo abi var paveikt jebkuru uzdevumu.

Iveta stāsta, ka viņu ģimenē lielo mamutu mājās nes vīrs, taču arī viņa cenšas palīdzēt, cik vien tas iespējams. “Mans lielais amats šobrīd ir būt mammai. Es pati to ļoti gribēju un izvēlējos. Līdz brīdim, kad meitām būšu vajadzīga, būšu pieejama mamma,” teic Iveta, vienlaikus uzsverot, ka tas neliedz viņai arī darīt savas lietas un palīdzēt ģimenei. “Es nekad neesmu bijusi karjeras cilvēks, tāpēc biju laimīga, kad varēju tikt projām no darba. Visu šo laiku man nav bijusi nekāda vilkme atpakaļ uz darbu. Protams, tas nenozīmē, ka es neko negribu darīt. Es vēlos regulēt pati savu darba laiku, darba dienu nevis būt piesieta kādai darba vietai no plkst. 8.00 līdz 17.00,” tā viņa.