26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Izlasot manus iepriekšējos stāstus, noteikti nav divu domu, ka vēlme būt perfektai man ir slimība smagākajā pakāpē. Man gribas, lai bērniem būtu perfektas rotaļlietas, lai vīram būtu perfekta sieva, lai māja būtu perfektā kārtība, vienmēr ēdiens gards un skaists, lai darbā visi sajūsmā sistu plaukstas, cik Ulrika ir perfekta. Jo Ulrika taču var!
Viņa ir gatava izlīst caur adatas aci, piecas reizes sajukt prātā un sēdēt līdz vēlai naktij, lai paveiktu darbus pirms termiņa. Ha, varētu domāt, ka dzīvojam vēl padomju laikos, kur svarīgi visu bija saraukt ātrāk, lai var izpelnīties prēmiju. Mūsdienās tā ne vienmēr notiek. Visbiežāk uzcītību un perfekti paveikto darbu pat nepamana (pareizāk būtu teikt – visi pie tā jau tik ļoti pieraduši, ka neko citu no Ulrikas pat vairs negaida), tāpēc Ulrikai reizi pa reizei iesāpās sirds, ka viņas centību nenovērtē un nepasaka pat “paldies”. Bet ko dara Ulrika? Viņa savā prātā izsmadzeņo, ka iztrūkstošais paldies nozīmē, ka darbu varēja paveikt vēl labāk, tāpēc nākamajā reizē sevi dzen kā zirgu vēl un vēl, un vēl. Tā līdz brīdim, kad vienkārši nav spēka.
Esmu piefiksējusi, ka manu pārlieko uzcītību un perfekcionismu citi tāpēc izmanto, jo zina, ka man var uzlikt darbus, kurus pašam negribas darīt, zinot, ka es tos paveikšu. Būšu gatava nomirt, bet izdarīšu laikā un paveikto darbu pasniegšu ar apsietu zelta lentīti.
Bet tad pienāk tāds brīdis kā šis, kad BLADĀC, beidzot pielec, ka šī spēle ir vienos vārtos un ar savu vēlmi visu izdarīt pēc iespējas labāk, es tikai nodaru pāri sev.
Tieši šī projekta ietvaros rakstot iknedēļas rindas, es sapratu, kur slēpjas mana perfekcionisma sakne (bērnībā nesaņemtā uzmanība), un sapratu, ka ne jau perfekcionismā slēpjas laimīga dzīve.
Pieļauju domu, ka vīrs būtu gatavs reizi pa reizei vakariņās arī apēst veikalā nopirktus pelmeņus (bērni par to noteikti būtu sajūsmā), ja vien sieva šajā laikā, kuru citkārt pavada, gatavojot ikvakara perfektās vakariņas, labāk pievērstos viņam. Ja vēl ar šo uzdevumu es spētu tikt galā, tāpat kā pievērt acis uz to, ka jau atkal grīda dzīvoklī ir nobērta ar Lego klučiem, un iemācīties vienaldzīgi nolūkoties uz drēbēm, kas uz veļas striķa jau izžuvušas un sauc pēc manām čaklajām rokām, tad ar vēlmi pēc atzinības darbā būtu daudz, daudz sarežģītāk.
Tātad, mana jaunā misija – pazemināt prasības pret sevi būt vienmēr perfektai darbā, cenšoties vienmēr un visur būt priekšzīmīgai. Pat pārāk priekšzīmīgai.
Mērķis sarežģīts, un tagad, rakstot šīs rindas, patiesībā pat nezinu, no kura gala tā realizēšanai ķerties klāt. Acīmredzot, pirmais, ar ko būtu jāsāk, ir galveno uzdevumu izvirzīšana, nosakot, ko tieši es varētu darīt, lai ar savu perfekcionismu sevi darbā nevajadzīgi neplēstu pušu un neizdedzinātu. Tātad, Ulrika vēlas:
- Nebūt e-pastu vergam;
- Nedarīt to, kas pēc būtības ir jādara citiem kolēģiem;
- Nepiekrist darbu termiņiem, kuri ar veselo saprātu domājot nav īstenojami;
- Necensties vienmēr izdarīt vairāk nekā nepieciešams (būtībā tas ir forši un tas patiktu katram normālam darba vadītājam, taču tam tā nebūtu jābūt 100% katrā gadījumā. Ir atšķirība, vai ir nododams nozīmīgs projekts, kur perfekcionismam ir liela nozīme, vai ir jāveic papildinājumi uzņēmuma mājas lapā, kurus darot, izdomā vēl 101 papildinājumu un labojumu, jo tā taču būtu forši, tas noteikti patiks citiem....);
- Nedomāt par darbu pēc tam, kad darba laiks ir beidzies, tostarp brīvdienās, atvaļinājumā un arī bērna kopšanas atvaļinājuma laikā.
Kā to paveikt?
Sākums būtu pavisam vienkāršs (uz papīra tas tā noteikti izklausās, bet reālajā dzīvē būs grūti realizējams):
1.) Izejot no darba jeb beidzoties darba laikam, telefona skaņa tiek izslēgta. Ņemot vērā, ka mana profesija nav smadzeņu ķirurģija, neesmu valsts prezidente vai neieņemu nevienu citu amatu, kurā būtu jābūt sasniedzamai 24h diennaktī, nevajag padot velnam (kolēģiem, klientiem) mazo pirkstiņu un izrādīt, ka mani var traucēt arī ārpus darba laika. Pie visa labā viņi pārāk ātri pierod un tā nu jauni darba uzdevumi mani mēdz sasniegt arī ārpus darba laika un brīvdienās, kurus, protams, cenšos paveikt pēc iespējas ātrāk, lai viss “būtu pa smuko un perfekti”. PIETIEK! Liekam šeit treknu punktu.
2.) Trenēties pateikt vārdu “NĒ”. Ulrikas labā sirds nekad neatsaka un vienmēr ir gatava skriet visiem pa priekšu, lai tikai viss būtu perfekti. Pie velna, lai sačukstās aiz muguras, sakot, ka Ulrika kļuvusi iedomīga, jo negrib palīdzēt. Lai! Man primāri ir labi (uzsvars uz vārdu “labi”, nevis vienmēr-perfekti-pārcentīgi) izpildīt savus tiešos darba pienākumus un tikai tad, ja pēc to paveikšanas atliek brīvs laiks, varu pieslēgties, lai palīdzētu kolēģiem, kuri netiek galā ar saviem pienākumiem nevis tos negrib darīt, tāpēc grib uzgrūst citam (lasīt – man).
3.) Necensties vienmēr būt par korķi visām problēmām un apsolīt izdarīt vairāk darbus nekā darba laikā spēju paveikt, un īsākos termiņos, nekā tos būtu saprātīgi izdarīt. Manā dzīvē bez darba ir arī sava ģimene, pašas intereses, hobiji, kuriem vēlos atvēlēt laiku. Tāpēc apsolos sākt ar to, ka vismaz nedēļas nogalēs neieslēgšu datoru, lai pastrādātu, tādējādi izdarot vairāk nekā no manis reāli sagaida. Es tik bieži domāju par to, ka nedēļas nogalēs varētu vakarus, kad visi guļ, veltīt tam lai pastrādātu, jo tad mājās ir miers, klusums. Dažkārt tā arī daru, bet tajā pašā laikā- labāk nezināt, ko par to domā vīrs... Lai cenšoties būt perfekta darbā, nepazaudētu vīru, jāiemācās sev pateikt STOP un turēties no datora mājās pa gabalu.
4.) Atrast sev jaunas aizraušanās. Es tik ļoti vēlētos atrast laiku apmeklēt ūdens aerobiku vai skriešanas koptreniņus, taču vienmēr ir kādas atrunas. Varbūt sākt ar to, ka atrunas nolieku pie malas, bet tā vietā, lai pastrādātu, cenšoties paveikt kādu darbiņu īsākā termiņā, reizi nedēļā dodos uz kādu sportisku nodarbību.
5.) Vispār man prātā ienāca viena dulla doma. Parasti decembrī es nākamajam gadam nopērku A5 formāta plānotāju, kur katrai dienai ir atvēlēta sava lappuse. Un vienā lappusē var ierakstīt TIIIIIK daudz darbu. Varbūt priekšroku dot kompaktākam plānotājam, kurā ir atvēlēta vieta tikai galveno uzdevumu piefiksēšanai? Mazāk vietas, mazāka iespēja apaugt ar daudziem nevajadzīgiem uzdevumiem, kurus cenšoties paveikt ātrāk, labāk, dzenoties pēc uzslavas, perfekcioniste izdeg un attopas slima, ar iesnām un sāpošu klepu. Jo kā savādāk gan organisms pateiks priekšā, ka ir pēdējais laiks apstāties.
6.) Būt patiešām kopā ar savu ģimeni, ne tikai fiziski atrasties kopā ar viņiem, būtu viens no visgrūtāk paveicamajiem uzdevumiem. Jo, lai cik slimi tas neizklausītos, bieži vien es kopā ar bērnu zīmēju, rotaļājos, bet faktiski prātā es apsveru pāris soļus uz priekšu savā nākamajā paveicamajā darba uzdevumā, lieku galvā kopā skaitļus, plānoju termiņus un bieži vien arī piefiksēju, ka vairāk par visu vēlos, lai bērni aiziet ātrāk gulēt, lai es varētu pastrādāt un paveikt to, ko darba laikā varbūt neizdevās līdz galam paveikt tik labi, kā biju izplānojusi.
Nezinu. Iespējams, mans perfekcionisms pārāk savijies kopā ar darbaholismu. Taču par darbaholiķi īsti sevi negribētu nosaukt (atkarīgajiem gan esot tieksme savu atkarību noliegt). Es mīlu savu darbu un man patīk tas, ko daru, taču nepārtraukti dzenos pēc atzinības, jauniem paldiesiem, uzslavām. Tikai bieži vien tās izpaliek, jo perfekts darbs no manas puses jau ir norma, tāpēc paceļu savu latiņu un nākamajā reizē cenšos paveikt vairāk, ātrāk, vēl labāk.
Man vairākas reizes nācies piedzīvot, ka esmu tik ļoti esmu aizrāvusies ar vēlmi padarīt darbu perfekti, izpelnīties no vadības uzslavu, ka pašā svarīgākajā brīdī nonāku slimnīcā. Tas ir nepārprotams organisma protests skrējienam. Savukārt atmiņā vēl tik labi iespiedusies vizīte pie ģimenes ārstes, pie kuras aizgāju, jo balss bija pilnībā pazudusi, biju saķērusi acu infekciju. Ārstei bija ļoti jācenšas mani pierunāt ņemt slimības lapu, jo atrunājos, ka man taču ir tik daudz darbu, kurus jāpaveic.
Bet ar neaizstājamiem cilvēkiem pilni kapi. Varbūt laiks sākt baudīt dzīvi nevis dzīties pēc pateicībām. Dzīvot sev. Te un tagad. Sākt jau šodien.
Ulrika
P.S. Liels paldies par iespēju projekta ietvaros uz brīdi piestāt un paraudzīties uz sevi no malas, saliekot visu pa plauktiņiem. Patiesībā, ikdienā tam nepievēršu īpaši lielu vērību un, ja ne šī projekta, tad to noteikti arī nedarītu, vien dzītu sevi uz priekšu. Bija reizes, kad, rakstot rindas un analizējot sevi, acīs sariesās asaras, jo ar sāpēm atcerējos atsevišķas epizodes no bērnības, kas manī atstājušas paliekošas sekas līdz pat pieauguša cilvēka vecumam.